Mūsu tēvzemes aprakstīšana

Piezīme - Vispirms jāpiemin un katram lasītājam jāatgādina, ka valoda Krišjāņa Barona rakstu šinī izdevumā paturēta, cik vien iespējams, tāda pati, kāda tā bijusi sacerējumu pirmajā iespiedumā, tagad jau ap septiņdesmit gadu atpakaļ. Vietām viņa liksies kļūdaina, arī vārdu galotnes mēs tagad rakstām jau citādi. Pārlabojot valodu, būtu iznīcināta daļa no Kr. Barona rakstu īpatnības, tāpat arī rakstu iespiedumam vairs nebūtu tik daudz nozīmes kā vēsturiskam dokumentam.                              /Kr.Barona biedrības raksti, 1928.g./

Kurzeme.

Kurzeme satiekas: ziemeļos ar jūŗu un Vidzemi; rītos ar Vitebskas guberniju; dienvidos ar Leišu zemi un Prūšu valsti; un vakaros visgaŗām atkal ar jūru.

Lielumā viņa iznes 500 (ģeogr.) kvadrātjūdzes jeb 24 tūkst, kvadrātverstes*) un pa šo laiku tai 560 tūkst, iedzīvotāji piemājo, no kuŗiem

1) 460 tūkst. latvieši,
2) 45 tūkst. vācieši,
3) 22 tūkst. žīdi,
4) 10 tūkst. poļi, pilsātos un Augškurzemē,
5) 8 tūkst. leiši, Dinaburgas kirspēlē un ap Pa-langu,
6) 12 tūkst. krievi, pilsātos un Augškurzemē,
7) 2300 lībieši, Dundagas un Popes daļā gar jūŗ-malu, un vairāk kā
8) 200 čigānu, kas apkārt vazājas zirgus mīdami, jērus zagdami un ļaudis krāpdami.
Ne visi šie savādie ļautiņi vienādā vīzē savu Dievu godā un pielūdz, bet katrs pēc savas īpašas ticības, un šādas ticības ir kādas 6 mūsu dievbijīgā Kurzemē.
1) Lutera ticība ar vairāk kā 460 tūkst. mācekļiem,
2) katoļi 56 tūkst., jo vairāk Augškurzemē un Alšvangā pie Kuldīgas,
3) ebrēji 22 tūkst.,
4) krievi 12 tūkst.,                                                                                                                                                  
5) raskoļnieki (no krievu tautas) 4 tūkst., un
6) reformāti mazums.
*) 1 ģeografīga kvadrātīga □ jūdze iznes 49 kvadratīgas
□  verstes. 1 □ verste = 306 1/4 pūravietas = 104 1/6  desetiņas.               
Lapa no 1928. gada izdevuma -
{Ļoti derētu zināt, kā lasītājam šķiet oriģinālā autora izteiksme, vai saglabāt? AiGars}

Kalni

Saprašanas dēļ. Par kalniem mēs tos mazos šauros zemes gabalus saucam, kas ātri, lielu gubu vizē pār apkārtēju vidu jeb līdzenumu jo augstu izceļas un kuŗu augstums tādēļ katram tūlīt acīs krīt; bet ja kāds vesels plašs zemes vidus pamazām saceļas un tāļu jo tāļu vienā augstumā stiepjas, tad mēs viņa augstumu nebūt nemanām un tāpēc labprāt visus klajus līdzenumus par zemiem turam. Taču pie kalnu mērošanas mums arī katra līdzenuma augstums vērā jāliek, jo kad no diviem vienādiem kalniem viens augstā un otrs zemā vidū atrodas, tad tā pirmā kalna virsgals augstāku stāvēs, nekā tā otrā. Tādēļ kalnu virsgalu augstumus vienu ar otru gribot salīdzināt, mums nevis katrs no sava apkārtējā vidus, bet visi no vienlīdzīgās gruntēs līdz čukuram jāmēro; un šī vienlīdzīgā grunte ir jūŗas ūdeņa līdzenums, kas pa visu mūsu zemes lodi vienā augstumā stāv. Tāpēc arī visi kalni un zemes augstumi šinī grāmatiņā no jūŗas virsus rēķināti. To vērā likdami, mūsu lasītāji nebrīnēsies, kāpēc daži kalni, kas tiem ļoti augsti izlikās, taču še zemāki rēķināti par citiem daudz mazākiem no izskatās : tie pirmie, kauču gan paši diezgan prāvi būdami, stāv zemā vidū, tie otrie turpretī, paši zemi būdami, augstā vidū, caur ko arī viņu virsgals augstāku pār jūŗu. Lai gan no augstiem kalniem Kurzemē nav ko runāt, taču gadās arī vietām vidi, kas līdz 600 pēdas augstumā pār jūru izceļas. Še nu gribam tos pašus mums piešķirtos kalnu vidučus un viņu augstumu īpaši aplūkot, un iesāksim no

Augšzemes (Oberland), kur virspus Dinaburgas kāds kalnu strēķis no Leišiem velkas iekšā un starp Daugavu, Ņemunu un Lielupi, abās pusēs no šām upju ielejām pavadīts, tāļāki pret ziemeļiem stiepjas, arvien jo zemāku noslīkdams. Ilūkstes daļa ir tā augstākā šinī kalnu strēķī, vietām līdz 500 p. pār jūŗu, un bez tam īsti nelīdzena, ļoti kalnaina un lejaiņa; bet tāpēc arī daudz dabas jaukumiem apdāvināta. Ar staltiem, kupliem kokiem apauguši kalnu gali un starp viņiem jaukas, glīti un rūpīgi apkoptas ielejas ar daudz diženiem ezeriem (p. pr. Sventes, Meduma, Lauces un citiem) šo vidu ļoti puško. Košuma dēļ te īpaši pieminēsim grezno Taborkalnu pie Daugavas malas, uz kura tāļu jo tāļu to apkārtējo gabalu pārredz; Sventes jaukos kalnus, dziļo Susējas ieleju ar daudz jaukiem ezeriem, no kuŗiem Susējas upe ceļas, un košo Vilkupes leju starp Asariem un Gārseni.
Sērpils daļa paliek jo līdzenāka, lieli purvi un meži tur tāļu jo tāļu stiepjas, cieta sausa zeme salu vīzē pār šiem purviem saceļas un reti kalnu gali stāvu un brangi augstu no viņiem izšaujas, kā p. pr.

S p ē r j ā n a kalns, uz kura tāļu tos apkārtējos tumšos mežus un tukšos posta purvus pārredz, un P i l s k a l n s, abi netāļ no Sunākstes baznīcas; stāvu izceldamies Z i l a i s kalns pie Pikstes mui-žas ; smuki apaļš S u d r a  b a k. netāļ' no Sērpils baznīcas;
O r m a ņ a  kalns (513 p. augsts) pie Saukas baznīcas;
A r b i d ā n a  k. (413 p.); un
G r e b ļ a jeb G r i b u ļ u k. (420 p.) pie Seces. No Seces šis kalnu vidus sāk jo vairāk noslīkt Vecās muižas (Neugut) un Baldones kirspēlēs, un tik pie Baldones vēl prāvs

C e p l ī š a  jeb Šmugaulu kalns izceļas uz Ķekavas krasta.

No turienes nu ietopam lielā zemā līdzenumā, kuŗa vidū Jelgava stāv un kas pie šī pilsāta tik 15 pēdas pār jūŗu augstāks. No Jelgavas pret dienvidiem tas pamazam saceldamies vēl stiepjas labu gabalu Leišos iekšā. Lielupe ar savām daudz mazām upēm tek īsti pa pašu šī klajuma vidu, piešķir tam spirgtu rasu un dara to varen auglīgu, ka kvieši pa pillam aug un visa cita labība un saknes un dārza augļi padodas. Bet kad no Jelgavas tālāk pret ziemeļiem staigājam, tad drīz atsniedzam lielas purva un sila vietas, visvairāk pret Babītes ezeru, kur tas lielais tīrelis plešas. No Jelgavas pret vakariem dziļāki Kurzemē iekšā devušies, uzejam atkal dažu augstu vidu, vietām 500 p. pār jūru stāvošu. Tā viens jo augsts kalnains un lejaiņš strēķis pusapaliski stiepjas no Sebru ezera un Slagūnes uz Pētervaldi, Īli un Liel-Auci, kur tas ibrangi augstu izceļas un tad dodas tālāk uz Sirmeli, Jaun- un Vec-Zvārdi un Lemzeri. Tie augstākie kalni šinī strēķī ir: Lapšu kalni pie Liel-Auces mācītāja muižas, Pica birze un Sudraba k. pie Ķerkliņa ezera. Tai pret šiem augstumiem zemā vidū starp Sebru un Cieceres ezeriem un Liel-Auci atrodas lieli purvi un daži brangi ezeri, no kuriem tas prāvākais Auces ezers. Ārpusē šis kalnu strēķis pret dienvidiem un vakariem ātrāki nokrīt; pret ziemeļiem un rītiem turpretī tas stiepjas platumā, pamazām zemāku noslīkdams un īpašus kalnu zarus no sevis izlaizdams. Tā viens zars stiepjas no Liel-Auces pār Ciroli, Jauno Sesavu un Apguldi uz Dobeli; kāds otrs pie Kalna muižas jaukos pakalnos saceļas. Bet īpaši jāpiemin tas lielais zars, kas pret ziemeļiem iztek un no Saldus (Frauenburg) pār Gaiķiem, Plāņiem, Zanti un Zemīti līdz Kandavai un Sabilei stiepjas, kur tas (īpaši pie Sabiles un Rendes) jaukos Abavas krastos nokrīt. Viņa augstākā daļa pie Zantes Alkšņu kroga iznes 480 pēdas pār jūru. Otrā pus' Abavas šis kalnu strēķis tālāki izplešas gan pret Tukumu, kur Milzu kalns 344 p. augsts, gan pret Talsiem, kur ar kokiem apauguši kalni un starp viņiem dziļas lejas papillam. Cukura k. pie Talsiem, tas augstākais no viņiem, ir pārāk par 300 pēdām.

Aiz Ventas saceļas pie Embotes it brangi augsti kalni, kas smuki ar kokiem apauguši un kuru starpās jaukas ielejas plešas, tā kā šis vidus tām jaukākām vietām Kurzemē pieskaitāms. To augstāko kalnu, no 590 p. augstumā, sauc par Krievu kalnu un tura par to augstāko kalnu Kurzemē.
Šis kalnu strēķis stiepjas tālāk gar Ventu pret ziemeļiem arvien jo zemāku noslīkdams; kauču gan pie Snēpeles un Vārdupes vēl Sudraba kalns izceļas augstāki par 400 p. No turienes viņš velkas pār Kurmāli un Alšvangu uz Ēdoli, kur daudz kalnu gali izceļas starp jaukām ielejām un košiem ezeriem (Ozola k. 270 p.); un tālāku pret Venzavu noslīkst zemā līdzenumā.
Kurzemes ziemeļa gals pa lielākai daļai zems, purvaiņš un mežaiņš līdzenums. Tik pie Popes vēl izceļas kāds mazs gabals kādas simts pēdas augstāku pār apkārtējo vidu; un Dundagas daļā pieminami plašie Slīteru kalni, kas savā augstākā vietā pie Slīteru muižas 180 p. it stāvu pret jūru nokrīt un tāpēc kuģiniekiem labi pazīstami.

Ūdeņi

Jūras

Kauču Kurzeme pret vakariem un ziemeļiem visgarām ar jūru satiekas, taču ostas tik divas Kurzemē atrodamas, Liepājā un Ventspilī. Vecos laikos esot arī vēl Svētupe, Roja, Irbe un Sakas upe par ostām derējušas, bet tagad diemžēl par daudz ar smiltīm piedzītas un seklas savā grīvas vietā. Arī Ventas osta bij jātīri no smiltīm un jātaisa dziļāka.

Ezeri

Ezeri pa visu Kurzemi vairāk kā 300, no kuriem Augškurzemē vien kādi 200 skaitāmi, kur Meduma, Sventes, Subates, Saukas un Vēzīša ezeri tie lielākie. No citiem Kurzemes ezeriem īpaši pieminami:
Usmas ezers, tas lielākais ezers Kurzemē, 12 verstes garš, 5 verstes plats un 35 verstes apkārt un pa lielākai daļai 12 asu dziļš. Viņš uzņem daudz upeles un izlaiž no sevis lielo Irbes upi, kas vēl pēcāk caur Puzes ezeru cauri tek. šinī Usmas ezerā izceļas 4 salas, uz kurām branga zāle aug. Tā lielākā iznes 7 verstes apkārt un top apdzīvota. Viena otra vēl tamdēļ pieminama, ka te 1727. gadā kāds Sakšu grāfs Morics kara laikā pret krieviem apcietinājās un skanstes uzmeta.
Engures ezers pie pašas jūrmalas, citkārt 18 verstes garš un 3 verstes plats. Bet tagad, kur priekš kādiem gadiem viņam jaunu iztekamu vietu izraka, kauču gan nav pavisam nolaists, taču ļoti noplacis un it mērens sarucis. Tais nosausinātās krasta malās daudz zītara atrada un tāpēc drīz daudz žīdu sakrājās viņu meklēt vai uzpirkt. Citi gabali bijuši tik lieli, ka maksājuši 10, 12 līdz 50 rubļu. Teic, ka esot arī tādu zītaru uzgājuši, kas jau par dažādiem rīkiem un rotām bijis izstrādāts. Varbūt ka vecos laikos tur laba andeles vieta bijuse.
Citureiz Dundagas daļā arī bij kāds prāvs ezers pie pašas jūrmalas, ko Dieviņa jeb Vīdeles ezeru sauca. Bet viņa iztekamo vietu sāka arī urbināt un rakt, kamēr šim Dieva laistam ezeram par to sirds apskrējās un viņš 1838. gadā pats dusmīgi šņākdams un krākdams noskrēja jūrā. Arī tur kādas nekādas, gan vara gan citas lietas atrada un dažādus brieža ragus, gan satrūdējušus, gan tik prišus kā patlaban no brieža galvas kritušus. Daudz vietas jau otrā gadā pēc tam varēja apsēt un tagad tur viscaur gan lauki, gan pļavas, tā kā tur īsti vienu mazo muižu varēja ietaisīt.
Liepājas ezers citādi labi prāvs, 15 v. garš un 2v. plats, bet ļoti sekls un staigns. Viņa plašā izteka jūrā der Liepājai par ostu.

Netāļ' no Liepājas ir Papes ezers, kas arvien jo vairāk izsīkst un tagad pa lielākai daļai ar niedrēm apaudzis. Bet meža pīles un citi ūdens putni te papillam. Arī laba tiesa gulbju te piemājo.
Jo prāvs ir arī D u r b e s e z e r s, no kura Durbes upe iztek.
Vēl pieminami Cieceres, Ķerkliņu, Auces un Sebru ezeri, kas visi augstā vidū atrodas. Šiem vēl pēdīgi pieskaitīsim Sasmakas un Lub-Ezeres ezerus.

Upes

Gandrīz visām mūsu upēm ļoti daudz un dažādi vārdi, jo pie ikkatras muižas un mājas tās citādi mēdz nokrustīt; bet daudz arī tādu, kam nekāda cita vārda nav, kā tik „upe" vien. Tāpēc ļaudis ari reti zin', kurp viņu upe nāk un uz kurieni tā vēl tek. Šinī grāmatiņā mēs katru upi viscaur ar to vārdu nozīmējam, kas tai galā pie viņas iztekas jūrā, ezerā vai citā kādā upē pielikts.
I. Daugava tek gar Kurzemes robežām un uzņem no Kurzemes kādas 14 mazas upeles, no kurām tās lielākās: Lauces, Ilūkstes, Pikstes, Seces upe, Bērze un Ķekava, (Vairāk par Daugavu skaties pie Vidzemes.)
II. Lielupe dabū savu vārdu pie Bauskas, kur tās divi prāvās upes Ņemums un Mūsa savienojas, un tek no turienes 100 verstes caur Kurzemi, vēl kādas 50 upeles uzņemdama. Pret jūru, netāļ' no Slokas tā ieiet Vidzemes daļā un gar pašu jūrmali tecēdama pēdīgi izgāžas jūrā un Daugavas grīvā. Mūsa un visvairāk Ņemuna, no augstiem vidiem nākdamas, ļoti strauji savā akmiņainā upes vietā tek; bet pie Bauskas Lielupē savienojušās, no turienes tai zemā līdzenumā un lēzenos krastos it lēnām uz priekšu dodas un tāpēc ik pavasara tos purvainos vidus pa abām pusēm lieliskām pārplūdina. No tiem lieliem mežiem pie Mūsas un Ņemunas, un viņu pietekām Susējas un Vēzītes, tāpat arī lecavas ikgadus malkas plosti nāk pa Lielupi uz Jelgavu un Rīgu.

III. Ventas upe iesākas dziļi Leišos, ienāk pie Griezes Kurzemē un straujā straumē tecēdama, laužas daudzreiz starp kaļķa un smilts akmiņa krastiem, kamēr 150 verstes pa Kurzemi tecējuse pie Ventspils iegāžas jūrā, brangu ostu pilsātam piešķirdama. Venta ir prāva, dižana upe; bet vietām stāvu pār akmiņu ķērkšiem nogāzdamās, kā p. pr. pie Kuldīgas Rumbā, 6—B pēdas augstu, vietām atkal pār seklumiem un smilšu kāpām plūzdama, vēl priekš plostiem, strūgām un laivām ne visai derīga. Tāpēc uz ķeizara pavēlēšanu gribēja 1825. gadā Ventu ar Dubisas un Nemanu upi savienot un viņas upes vietu, kur vajadzīgs — dziļāku rakt, vai kanālus vilkt, lai varētu strūgas un lielas laivas no dzīļās Leišu un Krievu zemes ar savu labības un citu lietu svētību uz Ventas ostu nākt, caur ko šis pilsāts īsti būtu cēlies. Bet diemžēl 1831. g. šo darbu atstāja un tā tas vēl šodien gul.

Ventas pietekas.
Labā pusē tā uzņem:
1) pie Griezes Vadaksi ar Ezeres upi, kas no Odzes ezera nākdama caur Ķerkliņa ezeru tek, ar Līk-upi un Bruzuli savienojas un pie Liel-Ezeres Vadaksē iegāžas.
2) Cieceres upi, kas no Cieceres ezera ceļas un pie Skrundas ar Ventu savienojas.
3) Zanges upi pie Nīgrandes.
4) Ēdes upi, un
5) to jauko un prāvo 20 jūdzes garo Abavas upi. Tā izceļas pie Jaunpils purvainā vidū, uzņem pie Irlavas Viesātas upi, kas no Remtes ezera nāk, un dodas, lielu līkumu apņemdama, gar Kandavu un Sabili, kur ļoti jauki, gan pliki un stāvi, gan biezi ar kokiem apauguši krasti, uzņem vēl Uskupi un Āzupi jeb Vilpeni un savienojas pēdīgi pie Abavas muišas ar Ventu. Kreisā pusē tik mazi upju strauti Ventā ietek, kas strauji no kalniem zemē gāzdamies, lietu laikā lieliskām izplūst. Leišos viena jo lielāka pieteka, ko Var d a s upi sauc un kas pie Griezes ar Ventu savienojas. Bez šīm trim Kurzemes lielākām upēm vēl pieminamas:
1) Roja, kas no Valgales purviem un Sasmakas un Lub-Ezeres ezeriem ceļas un ar Kaļķu jeb Ģipkas upi savienojusēs, pie Rojas ciema izgāžas jūrā.
2) Mazā Irbes upe.
3) Dižā Irbes upe, kam augšgalā dažādi vārdi, izceļas no Usmas ezera, iet caur Puzes ezeru, savienojas pie Rindes ar 100 verstes garo Stendes upi un pie Diž-Irbes ciema iztek jūrā. Pa Irbes upi jau no paša Usmas ezera var malkas plosti iet.
4) Užavas upe (Hafau),
5) Rīves upe.

6) Durbes upe iztek no Durbes ezera, savie-nojas ar Teberes upi, kas Aizputei garām tek un top tad Zaķes upe saukta.
7) Bārtas upe uzņem Āpšupi un Vartājes upi un ietek Liepājas ezerā.
8) Svētupe tek gar Kurzemes robežām.

Kurzemes iedalīšana.

No valdīšanas Kurzeme piecos virspilskungu apriņķos iedalīta un katrs no šiem apriņķiem 2-os pilskungu apriņķos, kas atkal mazākās daļās jeb kirspēlēs nošķirti, tā kā pavisam kopā 34 valdīšanas kirspēlēs iznāk. Proti šādā vīzē:

I. Jelgavas virspilskungu apriņķis dalās:
1) Dobeles pilskunga apriņķī ar Jelgavas, Dobeles, Mežamuižas (Grenzhof) un Sodu (Sessau) kirspē-lēm un
2) Bauskas pilskunga apr. ar Bauskas, lecavas
(Ekau), Vecās muižas (Neugut) un Baldones kirspē-lēm.
II. Sērpils virspilskunga apriņķis dalās:
1) Jaunjelgavas (Friedrichstadt) pilskunga apr. ar Sērpils, Neretas (Nerft) un Aizkraukles (Asche-raden) kirspēlēm un
2) . Ilūkstes pilskunga apriņķī ar Dinaburgas un Augšzemes (Ueberlauz) kirspēlēm.
III. Tukuma virspilskunga apriņķis dalās:
1) Tukuma pilskunga apriņķī ar Tukuma, Jaun-pils un Auces kirspēlēm un
2) Talsu pilskunga apriņķī ar Kandavas, Talsu un Ārlavas kirspēlēm.

IV. Kuldīgas virspilskunga apriņķim piekrīt: 1) Kuldīgas pilskunga apriņķis ar Kuldīgas un Saldus (Frauenburg) kirspēlēm un 2) Ventspils pilskunga apriņķis ar Ventspils, Piltenes un Dundagas kirspēlēm. V. Aizputes virspilskungaapriņķim pieder: 1) Aizputes pilskunga apriņķis ar Aizputes (Ordens-Hasenpoth), Kloster-Aizputes (Piltens-Hasenpoth), Sakaslejas, Alšvangas, Valteiķu pils (Neuhausen), Embotes, un Gramzdes kirspēlēm un 2) Grobiņas pilskunga apriņķis ar Grobiņas un Durbes kirspēlēm. P i l s ā t i. Ar daudz un lieliem pilsātiem Kurzeme pa šo laiku gan nevar lielīties, tāpēc tie paši 11 mazie jāpiemin:

1) Jelgava ar 23 tūkst, iedzīv., Kurzemes virspilsāts, kurā viņas gubernators (Civil-Gouv.) un augstākās tiesas piemājo. Īpaši vēl jāpiemin ģimnāzijas skola un Steffenhagena drukas nams, no kura jau daža derīga grāmata ļaudīs nākuse.

2) Bauska ar 2300 iedz.
3) Jaun-Jelgava (Friedrichstadt) ar 1600 iedz.
4) Jēkabamiests ar 3500 iedz.
5) Tukums „ 3000 „
6) Kuldīga „ 4500 „
7) Ventspils „ 2300 „
8) Piltene „ 1100 „
9) Aizpute „ 2330 „
10) Liepāja „ 10000 „
11) Grobiņa „ 1200 „Bez šiem pilsātiem vēl 6 kroņa miesti:
Dobele ar 200 iedz.
Kandava „ 500 „
Sabile „ 400 „
Talsi „ 1000 „
Durbe „ 150 „
Saldus (Frauenburg) ar jau 20 namiem un 100 iedz.
Un daudz tādu miestu, kas pie muižām pieder. Tie lielākie no šiem ir:
Ilūkste ar pārāk par 1000 iedz.
Šenberga ar 100 iedz.
Palanga „ 650 „
Vecā Subate „ 400 „
Jaunā Subate „ 300 „
Sasmaka „ 1100 „
un daudz prāvas slobodas Augšzemē.
Muižas (lielās) saskaitīdami atrodam 698 kopā ar vairāk kā 22 tūkstošām sētām.
No šīm muižām pieder:
516 muižniekiem un citiem (dzimtas muižas),
175 kronim,
5 riteršaftei, proti: Grenči, Irlava, Degāle, Snapju m. (Friedrichsberg) un Abavas m., un
2 pilsātiem, Jelgavai un Liepājai.
Bez tam vēl:
95 Lutera mācītāju muiželes;
12 katoļu mācītāju muiželes;
27 kroņa mežakungu muižas;
17 kroņa mežjunkuru muiželes;
17 citas kroņa muižu ievēlēšanas un dāvināšanas;
7 brīvsādžas Kuldīgas kirspēlē: Ķoniņi, Pliķi, Zie-meļi, Kalēj ciems, Sausgaļi, Dragoņi un Viesalgas;
kopā kādas 33 mājas (sētas) un 3 meža sargu mājas. Šie ķoniņi, tagad kādas 400 dvēseles, no senlaikiem (1320. g.) savas brīvestības iedabū-juši;
2 brīvas arāju mājas Tukuma kirspēlē.

Vidzeme.

Robežas. Ziemeļos Igauņuzeme, rītos lielais Pei-pus ezers un Pleskavas gub., dienvidos Vitebskas gub. un Kurzeme, un vakaros jūra.
Vidzeme ar savām salām (no kurām Sāmu sala tā prāvākā, 47 kv. jūdz.) un ar saviem lieliem ezeriem kopā 880 kv. jūdzes liela ar gandrīz 880 tūkst, iedzīvotājiem, no kuriem:
latvieši 365 tūkst.,
igauņi 410 tūkst.,
vācieši 65 tūkst.,
krievi, Rīgā vien jau 20 tūkst.,
zviedri 450 uz Rūnas salas,
poļi 5 tūkst.,
reti piņņi un
1000 žīdu, tik Rīgā un Slokā.
Savādas tautas — savādas ticības. Lutera ticībai piekrīt 710 tūkst. (Še ir arī pieskaitīta brāļu draudze [Herrnhuter] ar labu tiesu mācekļu);
krievu ticībai vairāk kā 148 tūkst, (krievi, igauņi
un latvieši);
katoļi ir kādi 4300;
reformāti ne visai daudz;
žīdiem ir viena sinagoga Rīgā.

Kalni.

Visa Vidzemes ziemeļa puse ir plašs, zems un purvaiņš līdzenums, kas knapi līdz 200 pēd. pār jūru izceļas. Tik divi šauri kalnu strēķi tur stiepjas no Igauņuzemes pret dienvidiem, viens no Veisenšteines pār Vilandi uz Valmieru un Limbažiem, nekur augstāks nebūdams pār 400 p., otrs no Lajus muižas pār Tērpatu uz Vero pilsētu, pie Odenpas muižas 600 pēdu augstu izceldamies. Valmieras daļā abi kalnu strēķi savienojas un jo vairāk izplēzdamies aizpilda gandrīz visu Vidzemes dienvidus daļu, bez tā zemā klajuma gar jūrmali un Daugavas apakšgalā. Tā tad Vidzemes dienvidus puse augstāka par ziemeļa pusi un viņas rīta daļa augstāka par vakara daļu, kālab arī Vidzemes dienvidus rīta pusē krīt tie augstākie kalnu viduči, šie kalnu vidi plaši un tāļu vienā augstumā stiepjas, kādēļ tos par platkalniem sauksim. Starp šiem platkalniem atkal daudz gan mazas, gan klajas lejas plešas, no kurām tās plašākās ap Peipus, Vircjerva un Burtnieku lieliem ezeriem. Arī dažas upes sev dziļas plašas ielejas izgrauzušas. No Vidzemes platkalniem īpaši pieminami:

1) tas vidus ap Odenpas muižu, igauņu daļā, kur tie augstākie kalnu gali izceļas gandrīz līdz 800 p., par provi:
Mazais Munameģis 770 p.,
Lenards 660 p.,
Megaste Meģis 640 p. augsts, un vēl citi zemāki.
Tērpatas baznīcas kalns (Domberg) 220 p. augsts, arī šim kalnu strēķim piekrīt, šis kalnu vidus caur kādu plašu ieleju atšķirts no
2) Hānmuižas un Laicienas augstiem platkalniem, kuru augstākie kalni ir:
Lielais Munameģis 1000 p. augsts,
Vella kalns 850 p. pie Opekalna jeb Laicienas, un vēl citi zemāki.
šis kalnu strēķis velkas no Hānmuižas tālāki pret dienvidiem, kur tas
3) starp Gauju un Daugavu plešas platumā, brangi augstu saceldamies. Īpaši kalni te ir:
Gaisina kalns 970 p., netāļ no Vestienas,
Nesaules k. 880 p., pie Olu muižas,
Bāku k. 860 p., pie Lubejas,
Klēts k. 840 p., pie Mēzules,
Spiru k. 820 p., pie Vestienas,
Elkas k. 810 p.,
Slapjuma k. 770 p., pie Raunas pils, un bez šiem vēl daudz citi mazāki.
4) Tas vidus ap Vilandes pilsātu (Fellin) ir ļoti kalnaiņš un lejaiņš, un tie augstākie kalni tur izceļas līdz 400 p. augstu, šis kalnu strēķis tālāku pret dien-vidiem stiepdamies aiz Burtnieku ezera no jauna jo augstu saceļas
5) starp Limbažiem un Valmieru. Tie augstākie kalni še ir:
Zilais kalns 400 p. augsts, netāļ no Valmieras, ko vecos laikos ļaudis par svētu turēja un tagad vēl daži māņticīgi godā;
Cēsu kalns 380 p., pie Augstrozes,
Mālu kalns 275 p., netāļ no Lēdurgas,
Baukalns 270 p., pie Straupes.
Šim kalnu vidum piekrīt arī tās jaukās, stāvās krastu vietas pie Turaidas, kas līdz 300 p. augstas. īpaši vēl pieminami tie divi grants kangari pie Ropažiem, pašā lielā purva vidū, uz kuriem divi lielceļi ved, Lubānas un Pleskavas ceļš. Tas lielākais kangaris ir jūdzi garš un 14 asis augsts un virspusē 9 asis plats; tas mazais 3 verstes garš.

Ūdeņi

Jūras

Mazā jūra jeb Rīgas jūras līkums, kas Vidzemes vakara robežas apskalo, tai piešķir trīs ostas: Rīgas, Pērnavas un Ārensburgas (Sāmu zemē) ostas. Bet šīs trīs arī tās vienīgās Vidzemē, kur jo lielāki kuģi var pieiet; visur citur jūrmala pa jūdzēm sekla un smiltaiņa un tik ar mazām laivām pieietama. % Ezeri. Ar ezeriem Vidzeme ļoti svētīta, viņu skaitlis iet pārāk nekā tūkstots, tāpēc te tik tie lielākie un vērā liekamie pieminami: 1) Babītes ezers, netāļ no Slokas, brangi prāvs, 13 verstes garš un 2—3 verstes plats, ar niedrēm un zālēm apaudzis un tāpēc svētīts ar dažādiem ūdens putniem. 2) Juglas ezers (Jāgel) pie Rīgas, 5 verstes gars un 2 v. plats, caur Meldru upi savienots ar

3) Ķīšu ezera, kas 7 v. garš un 4 v. plats.
4) Baltais ezers, netāļ no turienes, iztek Meldru upē.
5) Lubānas ezers, starp Vidzemes un Vitebskas gubernijām, 14 v. garš un 9 v. plats, no kura Aiviekste iztek.
6) Alūksnes ezers, 5 v. garš un tik pat plats, 600 pēdas augstā vidū pār jūru. 

7) Peipus ezers, pie Vidzemes robežām, tas lielākais ezers mūsu gubernijās. Viņa šaurais vidus, kas vietām tik 2 v. plats, viņu pārdala divās daļās, no kurām ziemeļu daļa, tas īstais Peipus ezers, 75 verstes gara un savā platākā vietā 45 v. plata. To dienvidus daļu sauc par Pleskavas ezeru, kas tik 38 v. garš un nekur nav platāks par 18 verstēm. Peipus ezers ir ļoti svētīts ar daždažādām gardām zivīm.

8) Vircjerva ezers, igauņu daļā, prāvs ezers, 33 v. garš un 11 v. plats, kur arī zivju papilnam.
9) Burtnieku ezers, 11 v. garš un 5 v. plats, no kura prāvā Salacas upe iztek.
10) Bānuža ezers (Kudling).
11) Alauksta, un
12) Piebalgas ezers, abi pie Vec-Piebalgas.

Upes.

I. Daugava, mūsu lielākā upe, izceļas no kāda ezera Valdaja kalnos, tāļu Krievuzemē un savienojas vēl ar dažām brangām upēm, kamēr pie Varnoviča sasniedz Kurzemes robežas. Tālāki pieLīkummuižas (Stabliten), kur Aiviekste Daugavā iegāžas, tā apsveicina arī Vidzemi un no sava iesākuma 140 jūdzes notecējuse, iegāžas pie Lejas skanstes ar 2 iztekām jūrā, no kurām viena ar smiltīm piedzīta. Viņas dziļums nav vienāds, vietām pa vasaru tā tik 2 pēdas dziļa, vietām ir arī vissaukākā laikā vēl līdz 30 pēdas dziļas dzelmes. Pavasarī tā ļoti uzplūst un ir visur papilnam dziļa. Arī no platuma tā nav nieka, straume un pie Rīgas iznes 255 asis pāri. Tāpēc pa viņu ari daudz laivas un strūgas brauc, no dziļas Krievuzemes preces uz Rīgu vezdamas. Bet daudz vietās laiviniekiem lielas grūtības un mokas ceļas no seklumiem un ātriem līkumiem, kur straume riņķī griežas. Visvairāk taču tiem jābīstas no ķērkšiem jeb tādām vietām, kur ūdens ātri nokrīt un ļoti strauja straume ir. Jau augšgalā, kur tā caur Krievuzemi tek, tādas vietas gadās, bet te tik tās gribam pieminēt, kas mūsu zemē krīt un priekš mums jo vairāk vērā liekamas. No Dinaburgas līdz Jēkabamiestam tik mazas straumes gadās, bet nu nāk tas grūtākais gabals starp Jēkabamiestu un Doles salu, kur kādas 50 bīstamas vietas skaita, no kurām īpaši vērā liekamas Grūbe pie Līkuma muižas, daudz ķērkši ap Sēlpili, Krustlīkums pie Stukmaņa muižas, Ķegums netāļ no Lielvārdes un Rumba netāļ no Salaspils. Labā pusē, jeb no Vidzemes, Daugava uzņem no tām lielākām upes:

1) Aivieksti, kas no Lubānas ezera iztek, vēl ar daudz citām mazām upēm savienojas un it brangi plata un dziļa ir, kādēļ arī pa viņu pavasaros daudz plosti iet uz Rīgu ar labību, liniem un baļķiem no apkārtējā vidus;

2) Pērsi pie Kokneses;
3) Ogres upi, kas netāļ no Ikšķiles Daugavā ie-tek un
4) Ķīšu ezera izteku, kas īsa, bet līdz 100 asīm plata.
Pēc Daugavas tā lielākā upe Vidzemē ir:

II. Gauja, kas no Alauksta ezera pie Piebalgas izcēldamās lielā riņķī tek caur Vidzemi, daudz mazas upes uzņemdama un 250 verstes tecējuse izgāžas, netāļ no Daugavas grīvas, pie Sānkaules (Carnikau) jūrā. Kauču gan tā diezgan plata un pa lielākai daļai arī dziļa, taču atkal daudz seklumu un strauju vietu dēļ tā ne visai ģeld priekš lielām laivām; tik ar plostiem daudz malkas, baļķu un mastukoku iet pa viņu uz Rīgu.

III. Salacas upe iztek no Burtnieku ezera un starp stāviem krastiem strauji dodas uz jūru. Pavasarī tā stipri uzplūst un tad pa šo upi daudz malkas un dēļu ar plostiem nāk līdz jūrmalai un top pa jūru uz Rīgu vesti. Burtnieku ezerā iegāžas Sēdes un Rūjas upes.

IV. Pērnavas upe izceļas Igauņuzemē un katrā gabalā savādi top saukta, kamēr tā pie Pērnavas pilsāta jūrā izgāzdamās Pērnavas vārdu dabū un savā grīvas vietā pilsātam par ostu der. Bet sekluma dēļ tik mazi kuģi var ienākt ostā un lieliem jāpaliek priekš enkura jūrā. Pavasarī, kad Pērnavas upe uzplūst, daudz malkas, baļķu un dēļu nāk no apkārtējā, ar lieliem mežiem svētītā vidus uz Pērnavas ostu un top no turienes ar kuģiem tālāki vesti.

V. Emmas upe, igauņu daļā, izceļas no Svētā ezera, uzņem vēl kādas mazākas upes, arī Mētras upi, kas gar Valkas pilsātu tek un iegāžas tad Vircjerva ezerā. No šī ezera otrā galā atkal iztecēdama, tā iet pa lielākai daļai starp purvainām upmalām, tek caur Tērpatas pilsātu un pēdīgi iegāžas lielā Peipus ezerā. No Vircjerva līdz Peipus ezeram tā 100 v. gara un arī tais seklākās vietās 5 pēdas dziļa; tāpēc pa šo gabalu brauc ar lielām laivām, kas labību, linus un brandvīnu ved. Ari zivis tanī daždažādas un papilnam.

Vidzemes iedalīšana.

Priekš zemes pārvaldīšanas un tiesu lietām Vidzemi iedala: 1) latviešu un 2) igauņu daļā; abas daļas atkal apriņķos, apriņķus bruģmeisteru tiesās (Ordnungsbezirke) un šīs pēdīgi kirspēlēs. Proti tā: I. Latviešu daļai piekrīt: 1) Rīgas apriņķis ar Rīgas un Valmieras bruģmeisteru tiesām, kopā 35 kirspēlēs, un 2) Cēsu apriņķis ar Cēsu un Valkas bruģmeisteru tiesām, kopā 29 kirspēlēs. II. Igauņu daļai pieder: 3) Tērpatas apriņķis ar Tērpatas un Vero bruģmeisteru tiesām, kopā 24 kirspēlēs. 4) Pērnavas apriņķis ar Pērnavas Un Vilandes (Fellin) bruģmeisteru tiesām, kopā 18 kirspēlēs, un piektais apriņķis 5) Sāmu sala ar vienu bruģmeisteru tiesu un 14 kirspēlēm. Tā tad iznāk 5 apriņķi ar 9 bruģmeisteru tiesām un kopā 120 kirspēlēm. Baznīcas lielās draudžu iedalīšana kirspēlēs drusku savāda, jo dažas mazas tiesas-kirspēles kopā savienotas un pie vienas baznīcas valsts jeb draudzes pieder.

Dažam labam varbūt būs pa prātam, kad tās Ķirspēles latviešu daļā te uzzīmēsim: 1) Rīgas baznīcai piekrīt: Slokas, Skanstes, Doles, Ikšķiles-Salaspils, Lielvārdes, Ādažu, Ropažu ar savienotu Silciema bazn. (Allasch), Mārpils (Lemburg), Nītaures, Krimuldas, Turaidas, Siguldas, Pēterupes, Suntažu, Jaunpils, (Jūrgensburg), Madlienas (Sissegal), Aizkraukles (Ascheraden) un Kokneses kirspēlēs. 2) Valmieras baznīcas tiesai: Straupes (Roop), Umurgas (Übbenorm), Dikļu, Rubenes (Papendorf), Valmieras, Limbažu (Lemsal) , Lielupes (Pernigel), Liel- un Maz-Salacas, Alojas (Allendorf), Matīšu, Burtnieku un Rūjenes kirspēlēs. 3) Cēsu baznīcas tiesai: Cēsu (Venden), Āraišu, Raunas (Ronneburg), Dzērbenes, Kalsnavas, Ļaudonas, Lubānas, Bērzaunes, Lazdones, Cesvaines (Sesswegen), Liezeres, Vecun Jaun-Piebalgas, Liepkalna-Vestienas (Linden und Festen), Ērgļu (Erlaa) un Skujenes kirspēlēs. 4) Valkas baznīcas tiesai: Tirzas, Gulbenes (Schvvaneburg), Alūksnes (Marienburg), Laidenes jeb Opekalna, Gaujenes (Adzel), Palsmanes, Smiltenes, Trikātas, Ēveles (Wohlfahrt), Ērģemes, Valkas un Lugažu (Luhde) kirspēlēs.

P i l s ā t i.

Vidzemē tik 10 pilsāti, proti: 1) Rīga ar 75 tūkst, iedzīvotājiem, Vidzemes virspilsāts, kurā mūsu ģenerāl-gubernātors piemājo un Vidzemes augstākās tiesas atrodas. Rīga jau no veciem laikiem liels andeles pilsāts. Tais pēdējās gadu desmitās caurcaurim ikgadus 1400 kuģi ienāca un izgāja no Rīgas ostas, līdz 16 milj. rubļu vērtībā preces izvezdami un līdz 5 1/2 milj. rubļu preces ievezdami. Strūgas un skutkas ik pavasaros kādas 600—800, un izdevīgos gados līdz 1000 nāk pa Daugavu uz Rīgu, Kad dzelzuceļš no Rīgas līdz Dinaburgai nāks gatavs, tad tiešām Rīgas andele vēl jo vairāk celsies. (Ja būtu šinī mazā grāmatiņā rūmes, tad daudz kas vēl būtu no Rīgas stāstāms).

Vidzemē ar Sāmu salu kopā skaita 983 muižas, no kurām:
144 kroņa muižas un
839 muižas, kas muižniekiem un citiem pieder.
Vidzemē vien, bez Sāmu salas, ir:

851 muiža ar 39000 mājām (sētām) un kopā 7620 arkliem zemes (Haken); 3 no šīm muižām ir katra pārāk par 50 arklu liela, proti: Raunas pils ar 54 arkl. un 1870 vīr. dvēselēm, Wec-Piebalga ar 54 arkl. un 2800 vīr. dvēs., Wec-Ance ar 51 arkl. un 1750 vīr. dvēselēm. 6 muižas (Bērzaune, Smiltene, Oberpāle, Kabata, Tarvasta un Ropine) ar 40—50 arklu katra; 14 muižas (Maz-Salacas, Walmieras m., Ļaudona, Lubāna, Renka, Jaunā Piebalga, Avinorme, Sagnice, Aja, Krustapils [Neuhausen], Karole, Abija, Wilandes m. un Woiseķe) katra ar 30—40 arkl. zemes.

Igauņu zeme.

Robežas. Rītos Pēterburgas gubernija, dienvidos Peipus ezers un Vidzeme, vakaros un ziemeļos jūra. — Igauņu zeme ar visām piederīgām 70 mazām salām kopā 375 □ jūdzes liela ar 295000 iedzīvotājiem, no kuriem:
264000 igauņi,
15000 vācieši,
10000 krievi,
5000 zviedri un kādi reti piņņi Rēvelē.
Bez krieviem gandrīz visi ir lutera ticīgi; katoļu un reformātu ir mazums.

Kalni.

Igauņu zeme, pa lielākai daļai vienā augstumā būdama, ir ļoti līdzena un pamazām un nemanot noslīkst no sava augstākā vidus uz visām pusēm. Tik pret ziemeļiem tā pret pašu jūru it stāvās 80—200 pēdas augstās klints sienās nokrīt, kuru apakšpusē vietām vēl jūras viļņi kaukdami putu putās pret klinti gāžas, vietām jau pļavas un ganības, vai smilšu strēķi starp stāvām klintīm un jūru stiepjas; kamēr uz augstās krasta malas gan jauki kupli koki līgojas, gan pliki smilts un purva klajumi plēšās. Savā augstākā vidū Igauņu zeme izceļas līdz 500 p. pār jūru (p. pr. Emmomeģis 516 p.) bez kā no īstiem kalniem kas būtu redzams. Kalnu vīzē jo augstāku pār apkārtējo vidu stāv: Ebafermeģis 450 p. pār jūru jeb 150 p. pār savi* grunti jeb apkārtējo vidu, ko igauņi citkārt par svētu turēja un godāja; Rēvelēs stāvais baznīcas kalns (Domberg) 140 p. un tie trīs Zilie kalni (290 p.) pie Vaivaras baznīcas netāļ no jūrmalas, kas kuģniekiem labi pazīstami. Bez tam daudz grants gruvežu pakalni dambju un vaļļu vīzē caur zemi stiepjas.

Ūdeņi. Jūras.

Igauņu zemei ir ļoti daudz mazi jūras līkumi, kas dziļi zemē iekšā stiepdamies, tai teicamas ostas vietas piešķir. Te tik kādas pāri no tām lielākām pieminēsim : Rēveles kara kuģu un andeles ostu, ko par to labāko šinī jūrā (Ostsee) slavē; un Baltišportes brango ostu.

Ezeri.

Ezeru gan nav mazums, skaita kādus 400, bet visi viņi mazi un purvu vidos, kas arvien jo vairāk aizaug; tāpēc te tik uzzīmēsim: Jerkel ezeru pie Rēveles, kas jau prāvs un Rēveles pilsātam labu ūdeni piegādā. No Peipus ezera Igauņu zemei arī viens gabals piekrīt

Upes.

Tāpat upju Dieva svētība, bet arī visas mazas vien. No tām lielākām jo vērā liekamas: 1) Kassarjas upe, 90 verstes gara un diezgan plata un dziļa, bet tek caur purvainiem, neauglīgiem vidiem, kur arī mežu mazums un tāpēc plostiem un laivām nav nekas vedams. 2) Narovas upe, kas no Peipus ezera izceļas, gar Narovas pilsātu garām tek un pēc 70 verstes gara ceļa iegāžas jūrā. šī ir tā vienīgā upe Igauņu zemē, kas priekš lielām laivām un maziem kuģiem diezgan dziļa un plata un tāpēc preces vešanai, kuģošanai un andelei ļoti sekmīga, kauču gan 11/2 verstes virspus Narvas pilsāta liels klints ķērksis šķērsām pāri upi, no kura ūdens trīs kāpenos gandrīz 20 pēdas augstu nogāžas, kādēļ še laivas jātukšo un preces pa zemi jāved līdz Narvas pilsātam. Arī viņas grīvas vieta jūrā priekš lieliem kuģiem par seklu. —

No tām mazām upēm jo prāvas par citām: 3) Ķegeles un 4) Jagoval upe, kas abas netāļ no savas grīvas jeb iztekas jūrā 15—20 p. augstu no stāvas klints sienas nogāžas. Te vēl jāpiemin, ka dažas Igauņu upes vietām mazos caurumos apakš zemes pazūd un kādas pāris verstes caur kaļķa apakšgrunts alām tecējušas, atkal gaismā nāk un pa zemes virsu savu ceļu tāļāki ņem.

Kāds īss vārds pār mūsu guberniju zemesgrunti, gaisu un augļiem.

Zemes daba un grunts. Kurzeme, Vidzeme un Igauņu zeme pa lielākai daļai zemas un līdzenas un tie paši viņu kalni un augstumi tikai niecīgi un lēzeni pret citu zemju milzeņiem un stāviem kalniem. Tā par provi Āzijas augstākais kalns kādas 28 tūkst, pēdas pār jūru izceļas, kamēr mūsu augstākais kalns (Lielais Munameģis) tik knapi 1 tūkst, pēdas iznes. Jā, priekš daudz, daudz tūkstošiem gadiem atpakaļ mūsu zeme gulēja vēl pavisam jūras dibinā; kur mēs tagad droši pa cietu zemes virsu staigājam, tur senlaikos jūra krāca un viļņoja, un zivis un citi jūras dzīvnieki un stādi to piepildīja. Bet kurā vecu stāstu grāmatā gan mēs esam to atraduši, kas priekš neizskaitāmiem gadiem bijis un ko, varbūt, neviens cilvēka bērns nav piedzīvojis? To teikšu, šī taisnā stāstu grāmata, kas mums to skaidri jo skaidri pierāda, ir mūsu pašu zeme; kad tik mēs taī ar prātu mācāmies lasīt, tad tā mums daudz ko no vecu veciem laikiem pastāsta. Proti, mācīti vīri (Engelhardts, Eichwalds, Murchisons, Keyserlings, W. v. Qualens, Pachts, Schmiaxs un citi) viņas apakš grunti izmeklējot, atrada viscaur apakšā gan kaļķa, gan smilts akmiņa klinti, kurā neizskaitāmi jūras kustoņi, gliemēži un zivju atliekas (akminī pārvērstas) uzejami, kas skaidri un pierāda, ka jūra ar saviem dzīvniekiem tur priekšlaikos bijuse. Uz šo apakšgrunti pamazām saskalojās un sakrājās cita zemes kārta no smilts, grants, māla, klints kalnu gruvām, zemdegas, melnās purva zemes un t. j. pr., ūdens arvienu jo vairāk atkāpās, jūras dibins gan caur saskaloto zemi, gan caur zemes lodes iekšķīgu spēku pamazām cēlās no viļņiem ārā un tapa sauss un uz sakrājušās zemes virskārtas sāka zāle, stādi un meži augt, zemes zvēri nāca te apmesties dzīvot, kamēr vispēdīgi arī cilvēki šo vidu sev par mājas vietu izvēlējās. Un tagad dažs vidus mūsu zemē, kas priekš nemināmiem gadiem ar jūras viļņiem dziļi sedzās, jau tik augsti izcēlies, ka to par kalnu saucam.
Bet neba gara laika pēc minētie vīri mūsu zemes dziļumus izmeklēja un izraudzīja. Pēc apakšgrunts nevien zemes virskārtas daba izturas, arī daudz zemes kopšanai im saimniecībai derīgas lietas dziļi zemē uzglabātas, kālab zemes kopējam jālūko dziļāku zemē iekšā rakties, nekā viņa aramie rīki vien sniedz un no turienes tās apslēptās mantas sev par labu un svētību gaismā vākt, par provi: glūdu, ģipsi, kaļķi un t. j. pr. Jāžēlojas, ka šo mantu racēju un brūķētāju vēl ir mazums. Mūsu zemes virskārtu lielumā pārlūkodami, arī īsi viņas apakšgrunti pieminēsim. Igauņu zemes apakšgrunte ir viscaur no kaļķa akmiņa klints (Silurische Formation). Uz šo klints grunti zemes virskārta no smilts, māla, grants un t. j. pr. ne visur vienādi sakrājusēs. Vietām kaļķi, un it īpaši tie pacēlušies strēķi gandrīz it pliki, vietām atkal 30—40 pēdas dziļa zemes kārta kaļķi apsedz, dziļumus izpilda un līdzina, un vietām vēl šī zemes virskārta vaļņu un dambju vīzē 2—500 pēdas platumā un 50—70 pēdas augstumā pār apkārtējo vidu sacēlusēs. šādi dambji tur ik pāri jūdzes cits no cita caur zemi velkas un ūdeni aizturēdami savā starpā purvus un purvainus ezerus papilnam ieslēdz un pusi Igauņu zemes purvā pārvērš. Vietām arī lielu purvu gandrīz nepiekļūstamos vidos auglīgi pakalni, salu vīzē sadambējušies, uz kuriem ļaudis gan pa vienai mājai, gan ari, ja rūmes, pa veselai sādžai apmetušies, kā p. pr. tais purvos starp Narovas upi un Pēterburgas ceļu.

Īsta, laba aramas zemes kārta tik magam kaļķa akmiņa grunti un plieknu apakškārtu apklāj, un tāpēc ari Igauņu zeme tā neauglīgākā no mūsu jūrmalas gubemijām. Daudz vidi, visvairāk gar jūrmalu, tīra neauglīga smilts, daži atkal, p. pr. Harjas tiesā, ar tik daudz lieliem un maziem akmiņiem un olām svētīti, ka knapi pie aramas zemes var pietikt; lielu lielie gabali vēl guļ pavisam purvā un tik mazākā daļa ir bieza māla vai melna zeme, kā p. pr. daži gabali Jerves, Vīrzemes un reti, bet ļoti auglīgas vietas Vikas apriņķos. No labības vairāk sēj rudzus un miežus, nekā kviešus un auzas. Caurcaurēm izaug no labības 5. grauds un no Igauņu zemes 1 □ jūdze zemes, ja dārgi spriež, 70 tūkst, rubļu vērtē.

Vidzemes apakšgrunte jo savāda. Viņas ziemeļa daļā vēl kaļķa akmiņa klints (Silur. Kalk) no Igauņiem stiepjas iekšā; bet tālāki pret dienvidiem ciets smilšu akmins (Devonische Formation) viņa vietu ieņem un plēšās apakš visas Vidzemes gandrīz līdz Daugavai, kur atkal kaļķis (Devonischer Kalkstein) no jauna iesākas. Vidzemes ziemeļu daļa Igauņu zemei līdzīga, ar plāniem līdzenumiem un daudz lieliem purviem, kā p. pr. Pērnavas apriņķī, kur tik tie augstie, platie, mālaiņie upes krasti un tais purvos sadambējušies grants gruvešu pakalni diezgan sausi priekš apstrādāšanas. Ap Vilandes pilsātiņu (Fellin) zeme gan jo augstāki saceļas un ar dziļām lejām izdobota, ļoti auglīgu mālaiņu zemes kārtu tur, kas visvairāk brangus linus uzaudzina. Bet no turienes tālāki pret rītiem tas vidus no Igauņu zemes līdz Vircjerva ezeram un Emmas upei viscaur atkal līdzens, vietām purvaiņš, vietām ar auglīgu zemes kārtu svētīts, kā p. pr. pie Oberpāles. Pret dienvidiem no Emmas upes nu iesākas Vidzemes īpašā daba. Zeme saceļas apaļos smilšu un grants platkalnos, kuru starpās daudz mazas un lielas ielejas gan upēm ceļu ierāda, gan pulka mazus ezerus piemājina. (Cēsu apriņķī vien esot pāri par 500 ezeriem), šie kalnu viduči lielu gabalu no Vidzemes aizņem un pa lielākai daļai liesi un smiltaini; taču dažas ielejas starp viņiem arī brangi auglīgas un rūpīgi apkoptas.

Priekš kokiem šie kalni derīgi un tāpēc ļoti jānožēlo, ka te īpaši tie aplam izcirsti un tagad gandrīz visi kalni pliki stāv. Pret rītiem un it pie pašas Daugavas šis kalnu vidus noslīkst līdzenumā, kura apakšgrunte atkal no kaļķa klints, kā to arī Aiviekstes un Daugavas krastos Var redzēt, šo līdzenumu apklāj akmiņaina, bet auglīga mālaina zemes virskārta, un Daugavas krasti ar jaukām druvām pušķoti.

Lūkosim nu, cik no Vidzemes ir apstrādāta un cik vēl tāpat savā vaļā gul. Vācu avīzē „Inland" 1857. gada Nr. 28., atrodam šādu atbildi:

Skāde, ka meža lauki (Buschland), kas Vidzemē labu tiesu zemes aizņem, te nav īpaši uzzīmēti. Rādās, ka tie gan pie meža, gan ganēkļiem un tukšām vietām pieskaitīti

Tais dažādos savādos vidos arī daždažāda savāda un neauglīga virskārta uzejama un vēl šodien Vidzemes kalnaiņās un lejaiņās dabas dēļ, zemes vērtība un auglība pārvēršas. Visi tekošie ūdeņi noskalo smalkās zemes daļas no augstākām vietām lejās, īpaši pavasaros, kur mūsu upes apkārtējos zemes vidus pārplūdina, kādēļ pakalni noliesinājas un lejās jo auglīga zeme sakrājas, bet daudzreiz arī liela mikluma dēļ purvos pārvēršas. Gandrīz pie katras lielas upes gar abām pusēm purvainas vietas papilnam, kā p. pr. gar Pērnavas upi, Gauju, Salaces upi, Emmas upi un vēl citām. īsta tīra smilts vien gan tik gar pašu jūrmalu, ap Vircjerva ezeru un pie Peipus ezera malām atrodas; un it smagais māls vien Vidzemē nav uzejams. Bet starp šīm divām zemes kārtām visādas, gan viegli smiltaiņas, gan treknākas mālainas un melnas zemes atrod. īpaši grants zemes jo lielāku daļu aizņem. Tā tad aramas zemes kārtas Vidzemē gan netrūkst, bet tā vairāk priekš rudzu un miežu sējas derīga un tik retākās vietās priekš kviešiem diezgan trekna. Viņas auglīgākais vidus šim laikam ir ap Vilandes pilsātiņu, un tas neauglīgākais un tukšākais turpretī tas purvains silājs Pērnavas apriņķī. Caurcaurēm rēķinot uzaug Vidzemē 6. grauds, un no Vidzemes grunts spriež 1 □ jūdzi zemes drusku vairāk pār 80 tūkst, rubļiem vērtē (Rīgas daļā daudz vairāk).

Kurzemes apakšgrunts gan no kaļķa, gan smilts akmiņa (Devonische Formation), pa lielākai daļai ar biezu auglīgu zemes virskārtu apklāta. īpaši stipras mālu zemes atrodas pie Sērpils, Bauskas, Vec-Saules, Mežotnes, Vircavas, Auces, Saldus, Nīcas, Grobiņas, Vērgales (Wirginaler), Sūres, Ārlavas, Talsiem un citur. Paša jūrmala viscaur smiltaiņa un lēzena. Jo augstāki izceļas tie kalnainie un lejaiņie viduči Augšzemē starp Daugavu un Ņemunu, pie Tukuma un Talsiem, tas vidus ap Auci un pie Embotes. No šiem kalnu vidiem daudz upes iztek uz visām pusēm, zemei auglīgu miklumu piešķirdamas, bez kā caur šo ūdeņu svētību tik daudz un tik lieli purvi varētu ieviesties, kā Vidzemē un Igauņu zemē. Tas plašākais zemes līdzenums ir ap Jelgavu, kas no jūrmalas iesākdamies un papriekš purvaiņš būdams, bet tālāki ļoti auglīgs palikdams, stiepjas S jūdzes platumā caur Kurzemi vēl labu gabalu Leišos iekšā. Kurzeme daudz auglīgāka par Vidzemi un Igauņu zemi un pa lielākai daļai īsti maizes zeme. Jelgavas tiesā arī viduvējos gados dabū 10-to graudu no ziemas un 9-to no vasaras sējas. īpaši auglīgas ir Jelgavas, Sodu un Bauskas kirspēlēs, un izslavētas kviešu zemes visvairāk atrodas Kroņa Vircavā, Zaļā muižā un citās, kas tai vidū stāv. Turpretī Sērpils daļa, caurcaurēm rēķinot, jo neauglīga, tur reti pārāk izaug par 6-to graudu no ziemas un pār 5-to no vasaras labības. No Kurzemes grunts spriež 1 □ jūdzi zemes 80 līdz 240 tūkst, rubļiem vērtē.
Mūsu gubernijas pārskatīdami uzgājām lielu lielos gabalus, kas vēl gul purvā, silājā un neapkoptās postažas. Bet tā jau pasaulē spriests, ka cilvēkam daba papriekš jāvaldzina, lai tam labums krājas. Un kad viņš to dara ar neapnikušu prātu, tad arī drīz dziļi purvi un nieka zemes auglīgās druvās pārvēršas. To esam redzējuši Anglijā, kur priekš 200 gadiem atpakaļ tāļu jo tāļu tukši, sēri purvi vien stiepās, kas tagad sen bagātās, svētītās druvās, pļavās un dārzos pārvērtušies. Tāpat gāja Prūšos un citās zemēs ; tāpat vēl šodien daudz zemēs acīm redzot purvi zūd un zelta druvas plešas.

Gaiss.

Bet neba zemes grunts un virskārta vien stādu auglību un zvēru un cilvēku labklāšanu nospriež, arī gaisam ar savu aukstumu un karstumu, slapjumu un sausumu, vējiem un t. j. pr. daudz daļas pie tam: gaiss ir stādu īstais nospriedējs. Zemi var izstrādāt, kopt, mēslot, pārlabot; gaisu cilvēks nevar citādi pagriezt. Mēs dzīvojam labi pret ziemeļiem un tāpēc zināms mūsu gaiss tik mīlīgs nevar būt, kā siltās zemēs dienvidos, kur mūžam zeļ un zaļo. Pie mums mērens siltums ar ziemeļu aukstumu kautin kaujas. Dzestri rītu un ziemeļa vēji liek mums papilnam savu bargu ziemeļa ziemu matīt; bet drīz vējš apsitas un vakara un launaga vēji to atkal remdina. Caur šo siltu un aukstu vēju mūžīgu strīdu, kurā drīz viens, drīz otrs virsroku padabū, arī mūsu gaiss ļoti grozīgs, un tāpēc arī pašā ziemā daudzreiz mīksts laiks un siltas dienas, un dažā vasarā turpretī īsti dzestrs, īpaši pavasaris un rudens ļoti nepastāvīgi, drīz ziemai, drīz vasarai līdzīgi. Bet mūsu grozīgs un nepastāvīgs gaiss mūs arī skubina, lai cik varēdami viņa varu laužam, ka tas mums tik daudz nevar kaitēt, lai sausās pļavas plūdinām, ka ātrāki varam sienu pļaut, un slapjās nosausinām, ka siena laikā no stipra lietus nepārplūst; lai šķūņus pēc vajadzības būvējam, kur sienu un labību ātrumā varam saglabāt un no piepēžiem lietus bāņiem izsargāt; lai vairāk lopiem ēdamas zāles, āboliņu un t. j. pr. sējam, ka mūsu lopiem sliktā pavasarī nav badu jāmirst un t. j. pr. Daba pie mums sāk mosties aprīļa vidū ar koku plaukšanu un uzturas zaļodama līdz pus oktobra mēnesi, kur koki atkal savas lapas zaudē, tā kā šis zelšanas un augšanas laiks, zemes kopēja īstais gads, tik 6 mēnešus garš. Bet kauču šis augšanas laiks pie mums tik īss un mūsu gaiss ne visai mīlīgs, taču viņš ar savām garām, audzelīga spēka pilnām vasaras dienām zemes augļiem un īpaši labībai, liniem un skuju kokiem ļoti derīgs un zemes kopšanai sekmīgs. Kad nu no gaisa daudz labuma un ļaunuma nāk, tad arī ļaudis to labprāt no savas zemes grib uz priekšu zināt, lai varētu viņa labās dāvanas pa godam saņemt un skādi pie laika novērst. Taču neticu, ka kādu reiz laimēsies priekšlaikā noteikt, kāds tai un tai īpašā dienā laiks būs, vai lietaiņš, vai sauss, vai silts, vai salts, kā kalenderī to mēdz ierakstīt. Šim laikam mums jāpietiek ar to, ka zinām, kāds caurcaurēm mūsu gaiss un kāds pavasara un vasaras, rudens un ziemas laikā mēdz būt. Ka tāda zināšana arī diezgan cienījama, to redzam pie veciem ļaudīm, kas laiku un gaisu savā mūžā vērā likuši; kauču tie gan nevar noteikt, tai dienā līs, vai būs jauks, taču tie daudzmaz zin' pie izdevīgāka laika savus darbus priekšā ņemt, nekā kas maz uz pagājušiem laikiem lūkojuši.
Bet tādas gaisa novērošanas vien vēl nepietiek, cilvēks ar savu jušanas spēku vien nenoteiks: tai dienā bij tik auksts un tai atkal tik karsts, un nevarēs vienu dienu ar otru pareizi salīdzināt; bez tam daudz vērā liekamas lietas top lēti aizmirstas, ja nav pierakstītas. Tāpēc mācīti vīri izgudroja „termo Rēvelē, Igauņu zemē, tas lielākais aukstums ir — 28 gr. un lielākais siltums + 25 gr. un viduvējs gaisa siltums pa ziemu un vasaru kopā tik -f- 3,4 gr. Apmākušās dienas skaita līdz 300 pa gadu, no ku130 lietus un sniega dienas. Tādas ziņas īpaši notiek, ja gribam savu zemi ar citām zemēm salīdzināt. Tad redzam, vai mūsu gaiss vien vainīgs, ka esam tām zemēm tālu pakaļā palikuši, kur zemes kopšana, uz dabas spēkiem dibināta un pareizi strādāta, jo vairāk zeļ, un vai varam ari cerēt kādu reiz viņām līdzīgi tapt, ja savus laukus un tīrumus tikpat rūpīgi un pareiz iemācīsimies un spēsim kopt. Te tik par provi kādus pāri no mūsu un citu zemju pilsātiem salīdzināsim, jo apkārtējas zemes gaiss savu pilsātu gaisam līdzīgs.

Viduvējs siltums (Mittlere Temperatur).

Tā tad redzam, ka mūsu ziema lēnāka par ziemām Maskavā un Pēterburgā un sūrāka par ziemu Prūšos un Anglijā; bet mūsu vasara, jeb stādu augšanas un plaukšanas laiks, tikpat karsta un vēl karstāka — kā dažās vietās Prūšos un Anglijā. Tāpēc stādi, kas mūsu ziemas aukstumu cieš, kā visāda labība un t. j. pr. var pie mums gaisa siltuma dēļ tikpat labi padoties, ja tik zemi brangi kopjam, mēslojam, kur vajadzīgs nosausinām vai miklumu gādājam, kā to citur mēdz darīt. Arī daudz un derīgi citi dažādi stādi un zāles, kas viņās zemēs aug, pie mums svētītus augļus nestu, ja tiktu pie mums kopti.

Bez gaisa siltuma arī īpaši saules siltums daudz piepalīdz pie augšanas un ienākšanās un tāpēc mūsu garo vasaras dienu labad pie mums tie paši stādi īsākā laikā gatavojas, ne zemāku pret dienvidiem, kur vasaras dienas īsākas. Zināms, te ari vērā jāliek nevien dienu garums, bet cik dienas gadā saule dabū spīdēt un cik apmācies un saules starus aizsedz. Caurcaurēm atrodam jaukas dienas:

                                          gadda.                zeema.        pawasf.         wasf.          rudd.
muhsu gubernijas         114, no kurrahm  23             46                  53               22
Kreewu s. widdus gub. 176,       - „ -            30             49                  57               40
Kreewu s. rihta gub.      204,      - „ -            40              55                  66               43

Pavasarā un vasarā, kur jo vairāk saules spīdums derīgs, arī pie mums jo vairāk saulīgas dienas atrodam, ne ziemā un rudenī. Tām citām Krievu zemes gubernijām caurcaurēm par gadu gan daudz vairāk saulīgas dienas, bet no šīm pārējām liela daļa ziemā un rudenī iekrīt. Taču neba tās citas dienas, kur saule nespīd, mums lieti neder. Mūsu stādi ari savas slāpes grib dzesināt, un lietus (sniega) un miglas dienas tām savu spirgtu malku piegādā. Ja atkal salīdzinām mūsu zemi ar citām šinī lietā, tad atrodam:


Bet Anglijā, Francijā un Vāczemē šais lietus dienās vairāk nonāk ūdeņa zemē nekā pie mums, Pēterburgā turpretī mazāk, proti:

Mums tālab mūsu gaiss tik varen slapjš liekas, ka jo vairāk lietus līst vasarā, kad mēs jo labprāt sausu laiku vēlējamies, un rudenī, kur saules stari vairs nevar tik ātri lietus ūdeni izžāvēt un izklīdināt. — Bez lietus un sniega vēl migla un rasa mūsu stādiem daudz mikluma piešķir, bet vēl nav izmeklēts un aprēķināts, cik daudz tas pie mums iznes. Ar šiem īsiem vārdiem par gaisu gan vēl neko neesmu iemācījis, nedz to arī tik īsos vārdos var saņemt un izskaidrot. Es tik gribēju daudzmaz rādīt, cik derīga tāda skunste visvairāk zemes kopējam, un uz kādu vīzi tā panākama; un uzskubināt katru, lai dzenas pēc mācībām un ziņām par dabas spēkiem, kas dienas jo dienas pie visiem darbiem un amatiem notīgas un nepieciešamas paliek — ir mūsu zemē, kur mēs tagad, paldies Dievam, no klausības jeb bērnu jostas tiekam atsvabināti, un kā rentinieki un dažās vietās Vidzemē, kur arājiem ir vēlēts savas mājas kā dzimtu iepirkt, kā savi paši zemturi uz savām pašām kājām mācāmies staigāt. Mūsu saprātīgie mācītie zemes kopēji, kas gan svešu pārlabotu arāja būšanu caur avīzēm un grāmatām diezgan pārzīst, gan paši pie sava darba mūsu zemē daudz ko piedzīvojuši un izmēģinājuši, daudz pateicības no mums katrs smeltos, mūs caur latviešu divām avīzēm par jaunu prātīgu, uz dabas spēkiem dibinātu zemes kopšanu un saimniecību pamācīdami. Un lai neaizbildinās ar to, ka viņu mācība kurlām ausīm skanēs, un lai nerūpējas par to, ka dažas ziņas būs par augstām priekš lasītājiem: ja pāri simti tās nesaņems, taču trāpīsies arī šis vai tas, kam tie prātu un galvu cilās un acis atvērs, un — iesākums būs diezgan, jo katrs iesākums mūžam mazs, bet augtin aug.
Mūsu zemes savādība, kā augsti platkalni un zemas ielejas, meži, purvi un t. j. pr. gaisu šā tā pārgroza, ka tas mūsu pašu zemē nevar visos vidos vienāds būt. Igauņu zeme gandrīz viscaur līdzena būdama (tie paši mazie pakalnīši tagad no mežiem nopostīti) īsti bez visa patvēruma nikniem ziemeļa, pusrīta un rīta vējiem atstāta. Vidzemei caurcaurēm jo labāki klājas, tā tik pie Peipus ezera krastiem un Krievu zemes robežām pret rītiem pavisam vaļā; viņas lielākā daļa turpretī top caur viņas dažādiem kalnu strēķiem un mežiem pret ziemeļiem un rītiem daudzmaz aizklāta. Tāpat arī Kurzemes zemie līdzenumi pret rītiem un pusrītiem caur Augšzemes un citiem kalnu strēķiem sargāti. Turpretī lēzenā jūrmala pret vakariem šim jūras vējam, kas mūsu gubernijās tos citur jo vairāk pārvalda un par gadu kādas 210 dienas aizņem (dienvidus vakara vēji 90 dienas, vakara v. 50 d. un ziemeļvakara v. 70 d.) atkal īstu vaļu vēl, mūsu zemi pārsniegt un lielu drēgnumu un smagu lietu uzpūst.
Kalnu vidučiem jo sūrs gaiss, ne zemām ielejām, jo gandrīz ik 300 pēdu augstāku gaisa siltums par 1 grādu Reomira pamazinājās. Tā par provi uz Vidzemes augstiem platkalniem gaiss pa ziemu jo ļauns un auksts. Sniegs te pāris nedēļas ilgāki pavasari guļ, nekā apkārtējās lejās un tāpēc stādiem ari tik ilgi jāpaliek citiem pakaļā un druvas kopējam sebāku savs lauka darbs jāiesāk. Tāpat purvi un purvaini meži gaisu dara nemīlīgu un dzestru, jo dziļi lieli purvi dažreiz vēl jūnija un ir vēl jūlija mēnešos apakšā sasaluši un priekš apkārtējiem vidiem īsti nakts salnas perēkļi, kas lielu skādi augļiem dara. Arī cilvēku veselībai purvu drēgns gaiss nederīgs. Tā p. pr. tais lielos, purvainos vidos pie Emmas upes Vidzemē labprāt slimības un sērgas piemājo. Kauču gan lieli meži, visvairāk purvaiņi meži daudz ļaunuma nes un tāpēc ar ziņu jāpamazina un jānosausina, tad taču aplama mežu izpostīšana it īpaši pie jūrmalas un uz mūsu augstiem platkalniem neģeld, jo aukstie vēji, kurus mežs aizturēja, nu aizņem visu klajumu, un neauglīga smilts no jūŗmalas nu dzenas zemē iekšā un bagātiem tīrumiem virsū, ko esam redzējuši pie Rīgas jūŗmalas. Tagad tur no valdīšanas pavēlēts priežu kokus stādīt un citus stādus, kas smilti cieš, lai smilts jo tālāki neieviešas un druvas nenoposta.

Augļi.

Ar zemi un gaisu daudzmaz iepazinušies, aplūkosim nu, ko mūsu zeme laba nes un piemājina, kādus derīgus akmiņus, stādus, zvērus un lopus. A k m i ņ i. No akmiņu slakas īpaši jāpiemin: kaļķa akmins Gaujas un Daugavas krastos Vidzemē, kur daudz reiz 100 pēdas dziļas kaļķa akmiņa kārtas atrodas, caur kurām šīs upes laužas. Daudz vietās uz Vidzemes platkalniem arī virszemes daudz kaļķa akmiņu drupas, tā kā tās īpaši priekš kaļķa dedzināšanas kopā lasa. Kurzemē, īpaši pie Alšmuižas Embotes kirspēlē ir liels kaļķa lauzums un bez tā vēl citur Ventas krastos. Sāmu salas un Igauņu zemes apakšgrunts ir viscaur no kaļķa akmiņa ar plānu zemes virskārtu apklāta. Tāpēc tur gandrīz visur var kaļķi rakt. Igauņu zemē to īpaši lauž no stāviem jūras krastiem, īstām kaļķu klints sienām, šis igauņu kaļķis ļoti labs un gan priekš kaļķa dedzināšanas, gan arī priekš ēku mūriem, un pie gaisa stāvēdams paliek jo ciets un stiprs. Kaļķa starpās arī ģipss papilnam, pēc kā mūsu āboliņa lauki vēl velti ilgojas. Ģipss visvairāk uziets pie Gaujas, Bormaņu un Allažu muižas un abos Daugavas krastos: Vidzemē pie Salaspils un Kurzemē Bauskas un Baldones kirspēlēs.

Plašu glūda (Mergel) strēķu arī Dieva svētība un dažreiz tik sekli, apakš virskārtas, ka gŗāvjus rokot tos jau atsedzam, caur ko gŗāvju izmeta pret apkārtējo zemi ļoti auglīga. Bet mūsu zemes kopēji vēl glūda vērtību maz iepazinuši un tas vēl guļ neaizkārts un nebrūķēts zemes dibenā.
Brangs podnieku māls gandrīz visur atrodas, un tālab dažās vietās, p. pr. Baldones daļā Kurzemē, daudz zemnieki arī podnieki.

Pēdīgi vēl jāpiemin zemdega, kas mūsu plašos purvekļos papilnam. Igauņu zemē vien kādi 100 īpaši zemdegas purvi, kopā 30 □ jūdzes lieli. Vidzemē atrodas lieli purvi Pērnavas un Lubānas daļā (Olge purvs); bez tam pie Peipus un Vircjerva ezeriem, un daudz citi mazāki, kopā pārāk par 36 □ jūdzēm lielumā, no kuriem arī brangu zemdegu var dabūt. Kurzemes purvi ir mazi un pa visiem kopā tik knapi 6 □ jūdzes lieli; bet zemdega ir te netrūkst. Taču mežu svētības dēļ pa šo laiku vēl zemes malku maz un retās vietās pie mums dedzina. Tagad sāk arī smukas baltas sveces no zemdegas eļļas liet, ko stingruma dēļ vēl ar citiem taukiem (Stearin) kopā kausē. Tādas zemdegas sveces varēja Tērpatā pie zemes lietu izstādīšanas (1857. g.) redzēt. Taču šim laikam tās tik vēl godam lej, jo tagadējā zemdegas tvīcināšana, līdz no viņas garaiņiem var eļļu papilnam sarosināt, daudz laika un malkas maksā.
Dziļi apakšgruntē vietām arī atrodas zēvele (sērs), caur ko mūsu zēveles jeb veselības avoti ceļas, visvairāk tai lielā, purvainā līdzenumā pie Daugavas un Lielupes, p. pr. Baldonē, Bārbelē, Ķemeros un citur vēl.

Koki un stādi.

Mežu, visvairāk skuju koku mežu, nav trūkums mūsu gubernijās. Vecos laikos viscaur pār kalniem un lejām un tagadējiem purviem, kuru dibinos vēl tagad koku celmus un arī nocirstus kokus papilnam atrod, vienā gabalā biezs mežs izplētās, daudz meža zvērus piemājinādams un zemes iedzīvotājiem dažu brangu cepeti dāvinādams. Bet pie gaļas ari maizi vajadzēja, un tāpēc bij līdumi jālīž, meži jāpamazina un jāpārvērš tīrumos. Taču ir tagad, pēc vairāk tūkstošu gadiem, kur cirvis un uguns mežus postīdams postījis, vietām vēl biezu biezie dižmeži ar koku milzeņiem uzejami. Tā Vidzemē un Igauņu zemē vēl lielu lielos gabalus meži vien ieņem, p. pr. Lubānas un Gulbenes daļā, pie Pērnavas jūŗmalas, pie Peipus ezera un citur. Kurzemē tie jo vairāk izcirsti. Tie lielākie, kas tur atlikuši un no kuriem vēl ikgada daudz baļķu un malkas pārdod ir: tie kroņa meži iekš Dignājas, Elkšņu muižas, Saukas, Seces, Taurkalnes, Vecās muižas, Skrundas un Saldus, un tie muižnieku meži Liel-Zalvē, Daudzevā, Susējā, Neretā, Durbē un Dundagā. Ozolu meži arī citkārt lielu lielos gabalus apklāja. Un kādus milzeņus kokus mūsu zeme izaudzēja, to mums vēl rāda viņu retās atliekas, tā p. pr. pie Cēsīm (Wenden) viens ozola tēviņš 29 pēdas, pie Valmieras kāds otrs 28 pēdas, pie Piebalgas trešais 24 pēdas, uz Sāmu salas vēl kāds 23 pēdas apkārt iznes resnumā, un bez šiem citi drusku tievāki pie Peipus ezera, Maz-Salacas un citur. Bet šie ozolu meži auga uz labas, treknas aramās zemes un tapa tālab vispirmāk priekš tīrumiem un druvām izlīsti un tik retās vietās tie mazās birzēs un ar citiem kokiem pakopā atlikās. Kurzemē jau daudz masta koku un priekš kuģu būvēšanas derīgu ozolu neatradīs. Tik vēl Dignājas mežos jo labus uziet; ne tā Dundagā, kur vairs daudz teicamu ozolu nav, lai gan priekš neilga laika Dundagas kungs tos pa vienam vien lika izskaitīt un tāpēc liels skaits iznāca.

Lai gan, caurcaurēm rēķinot, pie mums vēl mežu Dieva svētība, taču caur aplamu izciršanu, meža dedzināšanu un gandrīz līdz šim laikam sliktu meža kopšanu dažās vietās Kurzemē malka it knapa, un dažās vietās jau malkas trūkums, p. pr. Sakaslejas un Dobeles kirspēlēs. Vidzemē un Igauņu zemē atkal daži kalni no meža nopostīti un stāv it pliki un nedz labībai, nedz citiem stādiem der. Vēl citus vidus, mežus aplam izcērtot, tie sakrādamies ūdeņi, no meža vairs neuzsūkti, pārvērsa papriekš purvainās pļavās, un pēc lielos sūnaiņos purvos, kur ne koki vairs neaug.

Augļu koki Igauņu zemē sūrā gaisa dēļ ne varen izdodas un vecāki paliekot ar savām dziļākām saknēm uz cietu kaļķa akmini atduŗas un tādēļ drīz nokalst. Ar viņu kopšanu un audzināšanu tur tik muižās un mācītāju muiželēs nodarbojas. Vidzemē augļu koki brangi aug, un pie Vilandes, Ļaudonas un Valmieras zemniekiem teicami koku dārzi. Vēl jo labāki viņi izdodas Kurzemē. Te jau dažās mājās un muižās jauki koku dārzi, kas saviem kopējiem gan prieku, gan peļņu ienes. īpaši jāpiemin Bauskas vidus, kur bumbieri jo teicami. Arī pie Talsiem un Tukuma brangi dārzi. Bet jāvēlas, kaut katrā mājā un muižā, kur gaiss un zemes priekš tam derīgi, koku dārzi celtos un pareizi un saprātīgi kopti zeltu, kuplotu un papilnam augļus nestu. Bet kad jau pie visas citas zemnieka būšanas zemniekam vajaga grunteniekam būt, lai zemes kopšanai īstas sekmes rādās, tad īpaši labi augļu-koku dārzi, kas pēc gadiem kopēja sviedrus papilnam atlīdzina, tik pie grunteniekiem jeb saviem īpašiem zemturiem varēs iecelties un pareizi izdoties.

Arāju būšanas īstais pamats visur un it īpaši pie mums, kur citi dārgi augļi trūkst, ir labības kopšana un audzināšana, kas mūsu zemē jo brangi izdodas un laimējas. No labības slakām un sortēm mūsu zeme daždažādas nes; taču viņas īstais labības auglis, kas nekur netrūkst, ir rudzi; tie ar' katru mūsu zemi un sūru gaisu ņem par labu, ja tik tā diezgan nosausināta, mēslota un izstrādāta. Kvieši turpretī pie mums ne visai sējami, jo tie prasa labu, treknu zemi, lēnāku gaisu un rūpīgāku zemes kopšanu. Igauņu zemē, kur gaiss sūrs un zemes knapas, redzam tādēļ vairāk rudzu un miežu tīrumus plešamies, un gar smiltaiņām jūrmalām un dažos akmiņainos vidos miežu vietā jo vairāk auzas sētas. Jerves daļā un Harjas dažos vidos arī brangs smaršīgs āboliņš zeļ. Kvieši tik retās vietās padodas, p. pr. dažās muižās Vidzemē, Jerves un Vīkas daļā. No Igauņiem ietopam papriekš Vidzemes bezgalīgos purvos un mežos Pērnavas apriņķī, kur retus plikus grants pakalnus ar maz labības, bet jo vairāk liniem atrodam; kamēr pie Vilandes pilsāta un Oberpāles muižas atkal jaukas auglīgas druvas atsniedzam, kur gan svētīti rudzu, miežu un auzu tīrumi, gan arī bagātu kviešu un slaiku linu lauki mums laipni pretī smaida, šāda auglīga zeme plešas no turienes līdz Salacas un Gaujas upēm, un viņas iedzīvotāji ir turīgi ļaudis, Tērpatas vidus arī diezgan auglīgs un tur visādu labību sēj. Bet pret dienvidiem no šī pilsāta iesākas smiltaini, akmiņaiņi kalnu viduči, kur sūrs gaiss zemes darbus 2 līdz 3 nedēļas aizkavē. Rudzi, mieži un auzas še tā sējamā labība. Kvieši tik retās auglīgās ielejās aug. Gar Pleskavas un Vitebskas robežām atkal plaši, ļoti auglīgi līdzenumi stiepjas, kur bez citas labības arī kvieši brangi izdodas, kā p. pr. iitenē. Tā pret apkārtējiem kalniem zemā vidū ap Smilteni, Raunas pili, Valmieras pilsātu un Trikātes muižu gaiss daudz jo lēnāks un druvas visur diezgan auglīgas, kādēļ arī kviešu netrūkst. Jo tuvāk pie Rīgas, jo vairāk rāceņu un augļu lauku vairojas. Kurzeme, lēnāka gaisa un labākas zemes dēļ, par abām, Vidzemi un Igauņu zemi, svētīta. Rudzi te paaug, kas 124 līdz 128 mārciņām smagi, brangi kvieši īpaši Jelgavas un Bauskas daļā, kur vietām vairāk kviešus, ne rudzus sēj; bez tam Aucē, Saldū, Embotē, pie Talsiem un citur. Tāpat mieži un daždažādas auzas slavējamas.
Aiz labības nāk pirmā vērtībā lini, kas pie mums brangi aug un tādēļ gan mājās, gan muižās top papilnam kopti un arājam labu peļņu ienes. Igauņu zemē seklas kaļķu grunts dēļ, kas liniem ne visai derīga, tos tik priekš pašu vajadzības sēj. Tik Jerves un īpaši Vīkas daļā ap Fiķeles muižu linus arī priekš pārdošanas audzina. Vidzemē turpretī, bez smiltaiņām jūrmalām un dažiem smiltaiņiem vidiem pie Rīgas un ap Gauju un retiem plikiem grantskalniem, linus visur lieliskam audzina un tie arī te patiesi teicami un slaiki paaug. īpaši liniem derīgs ir tas auglīgs līdzenums no Alūksnes (Marienburg) līdz Aiviekstei un Daugavai ar tiem apkārtējiem vidiem, un tas kalnains un lejains vidus ap Vilandes pilsātu un

nepabeigts, A. L...

AUGŠUP

 .