Mans ceļojums kājām pa Vidzemi un Kurzemi 1859. gada vasarā

Mans ceļojums kājām pa Vidzemi un Kurzemi 1859. gada vasarā

Kurzeme man jau daudzmaz bija pazīstama. Dzimis Kurzemes vidus apgabalā Strutelē, bērnu dienas pavadīju Īlē, pirmo skolu apmeklēju Dobelē, tad pārcēlos uz Kurzemes pašu ziemeļrietumu galu, Dundagu. No turienes apmeklēju Ventspils apriņķa skolu un pēc tās Jelgavas ģimnāziju. Starp šīm minētajām vietām ne mazuma dabūju izbraukāties šurpu turpu.

Vairākas reizes apmeklēju arī brāli Ansi pie Leišu robežām. 

Vidzeme man vēl bija gluži sveša, tikai pasta kulbā biju kādas reizes braucis no Rīgas uz Tērbatu un otrādi, no turienes atpakaļ. Lai ar Vidzemes dabu un ļaudīm cik necik iepazītos, nospriedu pa vasaras brīvdienām kājām pārceļot no Tērbatas caur Vidzemi uz mājām, uz Dundagu. Gan vēlējos sev otru pastāvīgu ceļabiedru, bet tāds man gadījās tik pirmā ceļa gabalā - no Tērbatas līdz Valkai. Tas bija medicīnas students Kalniņš. Nolēmām vispirms apmeklēt skaisto Svēto ezeru. Tas bija mūsu pirmās dienas gājiens. Pārgulējuši krogū pie ezermalas, nākamu dienu gan apstaigājām kājām ezeram visapkārt, gan apbraukājām pašu ezeru un viņa  saliņas laivā, gan izpeldējāmies viņa dzidrajā ūdenī. Beidzot aizgājām uz tuvējo pagasta skolu tur pa nakti pārgulēt. Skolotājs, igaunis, mūs laipni uzņēma un atvēlēja mums pa vasaru tukša skolas telpas pārgulēšanai. Ierīkojām savas guļas vietas uz plašajiem skolas galdiem un cerējām pēc dienas strapacēm drīz maigi iemigt, bet vīlāmies: drīz sākām knosīties. Sveci aizdedzinājuši, tīri izbijāmies. Mūsu guļas vietas čumēja un kustēja no sarkanajiem kustonīšiem, no blaktīm. Cīņa ar šiem leģioniem būtu bijusi veltīga, tādēļ atstājām kaujas lauku un aizmukām uz mežu. Tur, uz cinīša galvu nolikuši, mierīgi pārlaidām īso vasaras nakti.

Vidzemes igauņu daļā mans ceļabiedrs Kalniņš vēl gribēja apmeklēt Sangastes muižā savu no Valkas semināra pazīstamo pagasta skolotāju. Uz turieni domājām braukšus braukt, un lūdzām mūsu viesmīlīgo saimnieku mūs ar savu zirgu uz turieni aizvest. Tas arī labprāt to apsolījās darīt, tikai ne to dienu, jo viņš patlaban izvedot kūts mēslus, jeb kā viņš vāciski teica: ich mus mein Sch... auf Feld fuhren. negribēdami otru nakti mežā gulēt, ņēmām savus saiņus uz muguras un staigājām kājām uz Valku. Še šķīrās mūsu ceļi. Kalniņš gāja uz Ēveli, kur viņa vecāki dzīvoja, es turpināju tālāk savu ceļu viens. Vispirms aizgāju uz Valkas skolotāju zemināru, kur toreiz par direktoru bija pazīstamais Jānis Cimze, kam latv. izglītības ziņā tik lieli nopelni. Tur mani viesmīlīgi uzņēma. Skolēni jau bija atlaisti vasaras brīvdienās, bet skolotāji vēl bija kopā. Še iepazinos arī ar palīga skolotāju Zvaigznīti, ar kuŗu pēcāk satikos Pēterpilī, kad iznāca "Pēterburgas Avīzes", pie kuŗām viņš arī kādu laiciņu līdz strādāja.

No Valkas gāju caur Smilteni, Raunu uz Vec-Piebalgu. Piebaldzēni mani sevišķi interesēja. Tie gan izloksnē, gan savā dzīvē dažādi atšķīrās no saviem kaimiņiem un bija tālu pazīstami kā apkārtstaigātāji tirgoņi, kas iznēsā savus pašu darinātos audeklus.

Kādas ceturtdienas vakarā nonācu Piebalgas baznīcas krogū. Gribēju piebaldzēnus redzēt pulkā kopā, bet pa darba dienām uz laukiem ļaudis allaž izklīduši darbā pa druvām un pļavām. Bija jānogaida svētdiena, kur baznīcēni sapulcējas gan baznīcā, gan baznīcas krogū. Līdz tam apstaigāju apvidu botanizēdams. pa visu gaŗo ceļojumu es labprāt piegriezu arī vērību mūsu tēvzemes stādu valstij, cik tas man kā nespecialistam bij iespējams.

Pienāca svētdiena. Ļaudis lasījās kopā gan krogū, gan baznīcā un rādīja man, svešiniekam, interesantus skatus gan apģērba un rotas, gan auguma un stāva ziņā. Iegāju arī baznīcā. Kā jau visās lauku baznīcās, labajā pusē bija vīriešu un kreisējā sieviešu "krēsli". Krēslu muguras siena beidzās pie durtiņām ar paaugstu stabiņu. Katrs vīrietis, krēslā ieiedams, uzlika savu cepuri uz šo stabiņa galu. Tā sakrājās vesela cepuŗu čupa. Es arī ievēroju šo parašu un uzliku savu studenta krāsu cepurīti cepuŗu kaudzes galā.

Dieva kalpošana vilkās ne tik ilgi kā allaž parasts, jo šodien mācītājam bija vēl pāris bērnu jākrustī. Baznīcēni plūda no baznīcas ārā, bet nesteidzās vis tūlīt projām uz mājām. Pēc garīgu vajadzību apmierināšanas baznīcā tie ārpus baznīcas, pulciņos sastājušies, apsprieda ari savas laicīgās vajadzības. Šai raibā ļaužu pūlī tuvojās man sveicinādama paveca kundze. Tā bija mācītāja neprecētā māsa, kas viņa saimniecību vadīja. Viņu bija pievilkusi mana studentu cepure. Šilling jkdze uzaicināja mani braukt viņai līdzi un paviesoties pie viņiem mācītāja muižā. Tērbatas studenti, še caurbraukdami, to allaž darot. patlaban pie viņiem mājojot viens teoloģijas kandidāts, izstrādādams savu rakstu darbu.

Zināms, ka ar prieku pieņēmu laipno uzaicinājumu. Pametām mācītāju krustot bērnus baznīcā un aizbraucām viņa ekipāžā uz netālo mācītāja muižu. Drīz pārnāca arī mācītājs un mēs sēdāmies pie bagātīgi apklāta galda.

Pēc pusdienas mācītājs aizgāja uz kādu brāļu draudzes priekšnieku sēdi. Gribēju iet uz baznīcas krogu, kur mana ceļa soma glabājās; Šilling jkdze aizsūtīja meitu somai pakaļ. Pārgulējis mācītāja muižā nakti, otrā rītā pateicīgi šķīros no viesmīlīgajiem saimniekiem.

No Piebalgas gāju uz Ērgļiem, kur zināju atrast priekšā manu labu draugu, mediķi Jurjānu. Kopā ar viņu apstaigājām apkārtni. Jurjāns labprāt iebaudīja alutiņu, tāpēc nereti iegriezāmies turienes krogos. Reiz satikāmies krogū ar profesionāliem baļķu zāģeriem. Sarunāoties ar viņiem, Jurjāns apvaicājās, cik baļķu viņi ar savu zāģi pa dienu varot sazāģēt. Tie teica, laikam, jau kādu paaugstu baļķu skaitu. bet mans, no alus iesilušais, biedrs atrada to par mazu. Es ar savu biedru, uz mani rādīdams, viņš teica, zāģējam pa vasaras dienu divreiz tik daudz. Zāģeri atzina to par neiespējamu,bet Jurjāns tiepās tālāk un lika priekšā derēt uz desmit rubļiem, kurus viņš tūdaļ iemaksāšot krodziniekam, un lai viņi to pašu darot. tad iešot te muižā pie darba un pierādīšot savu apgalvojumu.

To visu Jurjāns izteica ar tādu pārliecību, ka papriekš tik bramanīgie zāģeri sašļuka un nederēja. Tie savā starpā sāņus parunājuši ,  "kas tādus englenderus varot zināt, ar kādiem zāģiem tie srtrādājot". Tā mūs 10 rubļi, kuŗus es jau šķitu par lieki nomestiem, palika mums kabatā.

Jurjānam bija kādas darīšanas jānokārto Krustpilī. Tāpēc pēc kādām dienām devāmies uz turieni ceļā - braukšus ar viņa brāļa zirgu. Pie Glazmankas pārbraucām pār Aivieksti un vakarā apstājāmies kādā krogū netālu no Daugavas pa nakti. Otrā rītā šķīrāmies. Jurjāns brauca tālāk uz Krustpili, es gāju uz Daugavu, lai gar upes malu staigātu uz leju, uz Stukmaņiem un tā tālāk.

Aiznācu bez kādiem šķēršļiem līdz tai vietai, kur Aiviekste visā savā plašumā ietek Daugavā.

Lūkojos pēc kāda laivinieka, kas mani pārceltu. Ieraudzīju vīru laiviņā.Uz manu pieprasījumu tas vispirms atteicās mani pārcelt. Esot stingri noliegts ceļotājus še pārcelt, jo pārcelšanas tiesības piederot kādam žīdam, kas nomājis tiltu pie Glazmankas. Bija nepatīkama izredze, iet 3 verstes gar Aiviekstes malu uz augšu līdz Glazmankai, un  no turienes gar Aiviekstes labo pusi atkal atpakaļ uz leju līdz Daugavai. Te izpalīdzēja mana krāsu cepure. Laivinieks, pētoši uz mani palūkojies teica : Jūs gan varēšu pārcelt, mums pavēlēts ceļa inženierus katrā laikā un katrā vietā bez kavēšanās pārcelt.

Toreiz vēl tikai izmeklēja un sprauda jaunbūvējamo dzelzceļa stigu, un laivinieks mani pēc krāsainās cepures vērtēja par ceļa inženieru.

Stukmaņu krogū pārgulēju īsiņā bērnu gultā ne  visai ērti un maigi. Pārcēlies te pār Daugavu, es Kurzemes pusē gāju cieši gar Daugavu uz leju; redzēju Staburagu vēl visā savā krāšņumā. Gājiens nebija vieglais, nācās kāpelēt pa dziļām gravām, gan uz augšu, gan uz leju. Nonācu līdz Seces skolai, kur man bija pazīstams skolotājs Mālberģis. Tur paliku pa Jāņiem, un pašā Jāņa dienā līdz ar Mālberģi viesojos pie Seces muižas arendatora, latvieša. Zināms, ka še netrūka Jāņa siera un miestiņa, un Jāņu bērni līgoja Jāņu dziesmas.

Pēc Jāņiem gāju uz Koknesi. Šai skaistā apvidū nodzīvoju varāk dienu un apstaigāju to uz visām pusēm. Pievilcīga ir Pērses dziļā gŗavasveidīgā ieleja. Vasaru viņā maz ūdeņu, bet vietām ir dabiski baseini, kuŗu vienā galā ūdens ieplūst, un otrā liekais tek ārā. Viens tāds baseins mani vilināja atveldzēties viņa dzestrajā ūdenī. Arī būda bija, kur izģērbties. Kad sēdēju baseinā, izdzirdu aiz krūmiem tuvojamies cilvēku balsis. Iesteidzos vēl pie laika būdiņā, kad pulciņš izbraukušo zaļumnieku pienāca pie baseina. Es atrados kā arestā. Gribēju manus traucētājus nevien dzirdēt, bet arī redzēt. Virs durvīm bija plašāka šķirba. Es pastiepos, lai caur to varētu paskatīties. Neviļus piedūros pie neaizkrampētām durtiņām, un tās atvērās. Nelūgtie viesi žigli aizsteidzās. Atsvabināts no sava aresta, arī es devos uz savu mājas vietu, ņēmu ceļa somu uz muguras un atstāju Koknesi.

Mans ceļš tagad gāja caur Jaunpili uz Siguldu. Tur apmetos uz veselu nedēļu, apstaigādams krāšņo Gaujas ieleju un abus viņas krastus starp Siguldu, Krimuldu un Turaidu.

Pienāca svētdiena. Ieradās daudz publikas. Redzamas bija dažādas interesantas ainas. Es agri jau biju kājās. Apvilku no tēva brāļa mantotās biksas un gāju Rīgu redzēt, jo man teica, ka no Siguldas puses pār lēzeno līdzenumu varot Rīgas torņus saredzēt. Lai jo plašāki Rīgu pārskatītu, uzkāpu vēl kādā augstā kokā. Man par spīti bula gaiss pārklāja tuvējo līdzenumu, un nenieka neredzējis, kāpu atkal zemē. Kokam labi paaugstu no zemes vairs zaru nebija. Uz pēdējā zara stumburīša kāju licis, lēcu zemē. Bet viltīgais stumburis aizķēra bikšu kāju un pāršķēla visu stilbu līdz augšai.

Tādā bēdīgā veidā, tikai slapstīdamies un izvairīdamies no visapkārt klejojošās publikas, pārkļuvu mājās krogū, kur man bija vēl otras veselas biksas.

Bija laiks no šī jaukā zemes stūrīša šķirties, te atcerējos, ka man Turaidas tuvumā esošā Eikažu muižiņā vēstule nododama. Eikažus par jauku mitekli bija sev ierīkojusi vēcā Bīriņu muižas cienīgmāte v. Pistolkors, dz. grafiene Mellin. Bīriņu muižā dzīvoja viņas vienīgais dēls un mantinieks ar savu ģimeni. Viņš bija, laikam, naudas dēl apprecējis Stiglica audžu meitu, kas vecai kundzei, kā rādījās, nebija gluži pa prātam. Vecās kundzes vienīgā meita bija aizprecēta uz Vidzemes Igauņu daļu, Tērbatas tuvumā, un dzīvoja pastāvīgi še pilsētā. Te es arī iepazinos ar abām kundzēm, māti un meitu. Vecā kundze bija reiz atbraukusi apsērst meitu, kuŗa dzīvoja tai pašā namā, kur atradās arī mans dzīvoklis. Lai ērtāki uzņemtu māti, jaunā kundze lūdza mani, lai uz kādu laiku atdodu savu dzīvokli viņai un ieņemu tik ilgi kādu citu dzīvokli tai pašā mājā. Es to labprāt darīju. Kad vecā kundze brauca projām, es pārgāju atkal atpakaļ vecā vietā, mantodams skaistus logu gardiņus un citus luksus priekšmetus un ierīkojumus.

Savu ceļojumu uzsākot, teicu, ka, bez šaubām, apmeklēšu ari Vidzemes Šveici - Siguldu, Krimuldu un Gaujas ieleju. "Tad jau", teica jaunā Pistolkors kundze, "varēsiet iegriezties Eikažos un aiznest manai mātei vēstuli, lai tā mani drīz gaida aizbraucot."

Bija man ceļā jau pagājušas nedēļas četras, un kad nu vēstuli aiznesu, atradu pie mātes meitu jau priekšā. 

Laipno uzaicinājumu, peldu sezonas laiku pavadīt Neibādē, es aiz dažādiem iemesliem nevarēju pieņemt.

Otrā dienā šķīros no viesmīlīgajām kundzēm. Krimuldas krogū ņēmu savu tur uzglabāto ceļa saini un sāku vienmuļīgo, taisno, garlaicīgo šoseju staigāt. Ilgojos pēc kāda ceļa biedra. Tālumā ieraudzīju divus ceļa gājējus, kuŗi iegriezās pirmajā krogū. Cerēju tos tur sastapt. Bet biju vēl lielu gabalu no krogus, kad tie, drīz iznākuši, turpināja savu ceļu tālāk. Paātrināju soļus, lai nākošā krogū tos arī iedzītu. Tie ari šo vakaru negribēja tālāk iet, jo ceļš tuvāk pie Rīgas esot nedrošs. Nesen atpakaļ še nosists un aplaupīts kāds ceļa braucējs. Nospriedām nakts melnumu pavadīt šepat krogū un rīta agrumā staigāt tālāk. 

Sarunās izzināju, ka abi mani tagadējie ceļabiedri jauni skolotāji, kaktiņš un Caunītis; ka Caunītim Rīgā brālis skolotājs pie Mārtiņa baznīcas skolas. Zināms, arī mani vaicāja pēc manas profesijas. Dēvējos par tirgoni, kas Rīgā tīko ieņemt bodzeļļa vietu.

Rīgā nonācām ap brokasta laiku. Iegājām kādā restoranā iebaudīt tasi kafijas. Vēl sēdējām pie galda, kad strauji atvērās durvis, un ienāca slaiks jauns vīrs pasta ierēdņa uniformā. ieraudzījis mani, tas sveicinādams piesteidzās man klāt. "Vai tevi tik ilgi paturēja univerzitātes karcerī", tas iesaucās, "ka nules ieradies Rīgā?" Tas bija mans senais skolasbiedrs Michailovs. Iemetis glāzi brandavīna un uzkodis desas gabaliņu, tas aizsteidzās projām.

No mūsu, lai arī īsām sarunām mani ceļabiedri saprata, ka es viņus mānījis, uzdodamies par tirgoni,  taču mūsu draudzīgā satiksme tamdēļ netika traucēta. Tikai manas kārtis tagad bija atklātas.

Aizgājām kopā pie Caunīša brāļa Agenskalnā un tur omulīgi pavadījām dienu. Otrā rītā staigāju viens tālāk uz Kalnciema pusi. Pa Kurzemi apņēmos staigāt taisnākus ceļus, lai drīzāki tiktu mājās, Dundagā.

Ap brokasta laiku iegriezos kādā krogū, lai dzesētu slāpes un ko iebaudītu. Pie galda piesēdās ari ziņkārīgais krodzinieks un apvaicājās pēc manas "profesijas". Dēvējos par melderzelli. "To jau es domāju", priecīgi iesaucās krodzinieks, "ari es esmu šajā arodā tāds iesācējs". Un, rādīdams pa logu uz vēja sudmalām, kuras līdz šim nebiju ievērojis, turpināja tālāk, "šīs dzirnavas es tikko uzcēlu, vēl tās nav pilnīgi ierīkotas. Pie tām man vajadzīgs dažas labs padoms. Un labvēlīgais liktenis īstā laikā man piesūta mācītu melderi. Būsiet tik labi pēcāk nākt man līdzi uz dzirnavām un savus ieskatus izteikt un padomus piedot." Es biju paša lamatās. Par laimi, krodziniekam gadījās steidzamas darīšanas ārpus mājas, es krogū nekavējos un staigāju tālāk. Pavakarē sasniedzu nākošo krogu, kur paliku pa nakti.

Lielajā krogus istabā strādāja vienā kaktā kāds skrodera burša. Joku dēļ un gribēdams viņu paķircināt, liku viņam, lai viņš man parāda savu darbu, vai tas arī pareizi šūts. Burša godbijīgi man paklausīja un pasniedza šūto drēbes gabalu. To aplūkodams, gan slavēju, gan šo to pēlu. Pēc tam iegāju viesu kambarī atpūsties. Drīz pie manis ienāca jauns vīrs un priecīgi apsveica mnai kā amata brāli. "Mans burša nupat man stāstīja, ka Rīgas skrodera kungs te ienācis un viņa darbu aplūkojis un viņu pamācījis, kā jāšuj." Šoreiz man skrodera loma bija negribot uzspiesta, taču es no viņas neatteicos. mans lauku skrodera meistars bija ļoti runīgs. izstāstīja man, ka viņš te tālu visapkārt tas vienīgais īstais skroders, ka darba viņam pilnas rokas.

Viņam vairāk buršu, kuŗus viņš izdalijis pa dažādām mājām un pārrau-dzīdams tos pa kārtai apstaigā. Pats viņš strādājot kādās mājās netāli no šejienes. Viņš liekot man priekšā apmesties te pie viņa par biedru un dalībnieku. Viņš gādāšot par darbu un es, kā pilsētas drēbnieks, zināšot tās jaunākās modes. Tā mēs viens otru papildināšot. Arī sabiedriskā dzīve te esot moša, jo šejienes ļaudis esot turīgi. Arī jaunkundžu neesot trūkums, ko palakstoties un padejot.

Cik vilinoša ari nebija šī aina, man bija no priekšlikuma jāatsakās. Teicu, ka apsolījies būt Dundagā un vārds jāpilda.

Staigāju tālāk. Strutelē apmeklēju savu krustmāti, Gūtman kundzi. No turienes, kopā ar viņas dēlu, skolotāju, aizbraucu uz Irlavas skolotāju zeminaru, jo kad biju apmeklējis Vidzemē Valkas zeminaru, tad nevarēju palaist gaŗām Kurzemes zeminaru.

Tur atradām vairākus skolotājus kopā un jautrās sarunās pavadījām to dienu līdz vēlai naktij.

No Irlavas kāds skolotājs mani braukšus aizveda līdz Zemītei pie skolotāja Spiesa, grāmatas "Pārtulkotājs" sarakstītāja.

Tālāk gāju kājām taisni uz Talsiem. Ceļā mani panāca kāds braucējs. Viņš. laipni sveicinādams, vaicāja, uz kurieni ejmu, un dzirdējis, ka uz Talsiem, apturēja zirgu un aicināja mani sēsties pie viņa ratos, jo viņš ari turp braucot un mani pavedīšot. Es, zināms, neatteicos, iesēdos.

No tālākas sarunas izpratu, ka viņš mani tura par kādu skrīvera palīgu, kas priekš divi vai trīs gadiem no viņa pagasta aizgājis uz Rīgu. Viņš daudz ko stāstīja, par tām pārmaiņām, kas pēc tam viņa pagastā notikušas, un gribēja arī dzirdēt, kā man pa to laiku klājies. Pa to laiku čaklais kumeliņš mūs bija aizvizinājis līdz Talsiem, kur šķīrāmies.

Noliku ceļa somu kādā iebraucamā vietā, kur braucēji no Dundagas mēdza iegiezties. Pats, ar platmali galvā,

- turpinājums sekos -

Krišjānis Barons

Atmiņas pierakstītas vien 1923. gadā un pirmo  reizi izdotas grāmatā, no Līna Barons apkopotas; Atmiņas 1924.g. Kr.Barona biedrība. Kopš tā laika izdotas papīrā vairākas reizes.





Fraternitas Academica Dorpatensis
 krāsas


FOTO - apmēram piecus gadus vēlāk.

Tālāk sekos LKF tūrisma atbalsta kopas CEĻAPRIEKS sagatavotie komentāri kuri tika izplatīti 1999.g. piemiņas gājienā.

attēls -Stefenhāgena albums 1866

19. gs. vidus amatu apliecības fragments - attēls no Valkas novadpētniecības un mākslas mūzeja krājuma.

Vidzemes draudžu skolotāju seminārs (vācu: Das Ritterschaftliche Parochiallehrer-Seminar zu Livland), arī Cimzes seminārs, bija Vidzemes bruņniecības uzturēta mācību iestāde Valmierā (1839—1853), vēlāk Valkā (1853—1890). Semināra pamatuzdevums bija sagatavot skolotājus Vidzemes guberņas draudžu skolu vajadzībām. Semināru no 1839. gada līdz 1881. gadam vadīja Jānis Cimze (1814-1881) un pilnu mācību kursu tajā pabeidza 479 audzēkņi.


RUDUMI, bijusī MĀCĪTĀJA MUIŽA ap trīs kilometri no baznīcas, paugurā pret Inesi, šajā vietā atrodas vismaz no 18. gadsimta beigām. Ēku tuvumā, zemi rokot, atrasti akmeņu klāsti, kas vedina domāt par senvietu. Te bērnību pavadījis Garlībs Merķelis, (piemiņas akmens ceļu dakšā).


PĀRCELTUVE Dūņulejā, pie cita, plostnieku kroga Kurzemes pusē (Sēlijas krastā), pirms Krustalīkuma nogādāja ceļotājus lejpus Sēlpils pilsdrupām. Tagad tā ir šaurākā vieta starp pussalas degunu Vidzemes pusē, tieši zem augstsprieguma elektrolīnijas. Pārcelšanai jāmeklē vietējie.

Staburaga "krāšņums" - tā tika dēvēti lielie šūnakmens izaugumi - ragi, kuri laiku pa laikam no savas smaguma atlūza. Tas arī bija nesen noticies.


virsnieka Alekša fon Pistolkorsa (1792—1870) un viņa sievas Augustes, dzimušas fon Mellīnas, ģimenē. meita Natālija dz. 1829.g.

Tieši tajos gados guberņas galvaspilsēta piedzīvo lielas pārmaiņas - nojauc aizsargvaļņus, uzber Bastejkalniņu,  izveidojas bulvāru loks.

Vējdzirnavas pie kroga pagaidām ir neliela mīkla, jo varēja būt arī Pleskodālē pie Velna kroga. Un tas ir pie cita ceļa uz Kurzemi.

...un Pārdaugava - Pleskodāle, (Wellaraji un Dubļu krogs).

Tuvējais krogs tagadējai dzelzceļa stacijai Babīte.

Valpene! , gājiens galā!

Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.

 .