Zināšanu laboooooojumi -

KĻŪDAINAS ATMIŅAS PAR KRIŠJĀNI BARONU. Lidija Barona

Ir daudz rakstīts par Krišjāni Baronu, manu tēva tēvu, un viņa personīgo dzīvi. Šādu rakstu autori nereti iztēlo un apraksta viņu tādu, kā tie domā, kādam viņam būtu jābūt, kā jāizskatās, jādarbojās, pat aprakstot viņa ārējo izskatu. Tā arī Laika š. g. 10. jūlija rakstā "Manas atmiņas par Barontēvu", Rūta Gulbe samainījusi Krišjāni Baronu ar kādu sakumpušu vecīti, kas sēdējis zem milzīga ozola Gaujas malā. Jā, Krišjānim Baronam patika būt zem milzīgā ozola. Viņš ilgi, jo ilgi stāvēja un skatījās tālēs, atspiežoties uz savas paštaisītās kadiķa bozītes. Nekad ne esmu redzējusi viņu sakumpušu sēdot, pat viņa pēdējās dzīves dienās. Krišjānis Barons ar saviem 87 gadiem bija stingrs, vingrs, stiprs, stalts cilvēks. Viņš izkāpelēja Gaujas lejas augstos kalnu kalnus un tomēr nekad nejutās piekusis. Viņš zāģēja, cirta malku saimniecības vajadzībām, ikrītus gāja uz patālo Gūtmaņa alu, nodzērās vēso, skaidro alas avota ūdeni un lielā kannā nesa to mums uz mājam. Kanna bija itin smaga. Tālāk Rūta Gulbe raksta par Krišjāņa apbedīšanas dienu: "Sniga slapjš sniegs. Liekas, ka arī debess raud par latvju tautas zaudējumu." Bet debesis vēlējās, lai visa tauta ietu Dainu tēvu izvadīt pēdējā gaitā un deva jauku, saulainu 14. marta dienu.                                             LAIKS, 1985. g. 27. jūlijā                                 (foto - Māris Locs, Strutelē)

Mīti par Dainām un darītājiem

Latvijas Radio 3, grāmatu raidījuma beidzamajās minūtēs, izdzirdam par trijiem mītiem, kuri ieviesušies ap Baronu un tautasdziesmām. saite uz lsm.lv; par nelaimi tā ir Bauerītes kārtējais fantāzijas darbs, kurā pilnīgi nesaprotami un nevietā ir viena lapaspuse par Tērbatu un gājienu. Minētā grāmata tomēr ir pirmkārt par sievietēm. Vai gan lasītājas būs tik glupas, ne visas cerams...

...viņš staigāja pa 50 km dienā

Atradīsies rakstos apgalvojumi ka pat vairāk. Kapēc gan ne, teiksit?! Zemnieka rūdījums, garš laiks, gēni un mērķtiecība... Taču jau Vidzemes igauņu daļā atklājas manuprāt neatbilstība - kur tad ceļabiedru no studentiem izvēlēties ar tādu pat rūdījumu, nereāli! Galu galā 21.gs. pārspīlējumi par 1000 km Gājiena kopgarumu, kuri pat tiek precizēti līdz 1040 (nolasāma gradācija līdz 10 km). Tas liek meklēt (un atrast), apliecinot mūžveco patiesību - katram Likumam ir savs izņēmums. Vienlaikus neapšaubot "Kustībā ir dzīvība". Vairāku nedēļu gājiens nav salīdzināms ar gadskārtējo Rīga-Valmiera, kur spēkus mēģina ikviens, reizēm pirmo un beidzamo reizi savā mūžā.

Vāca tautas dziesmas visu mūžu

Tikko bija iznācis pirmais Latvju Dainu sējums (1894), kā aprakstnieki ņēmās cildināt ar vārdiem "lielāko mūža daļu pavadījis...". Te vairs nav jābrīnās, ka nākamajā 100 gadē tādi izteikumi tika atkārtoti un atkārtoti. Reizēm pie tā domāts arī Gājiens - 1859. gadu atceroties pats students gan tikai pieminējis botanizēšanu, tā varbūt slēpti pateikta folklorēšana?!

DAINU SKAPIS --

1878. gadā pievērsās Friča Brīvzemnieka sāktajam latviešu tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbam.1880. gadā Maskavā tika izgatavots Dainu skapis. Skapī atrodas aptuveni 268 800 lapiņas ar tautas dziesmām. 1893. gadā K. Barons atgriezās Rīgā, kur nodarbojās ar latviešu tautas dziesmu kārtošanu. Laikā no 1894. līdz 1915. gadam sešos sējumos (astoņas grāmatas) iznāca "Latvju dainas". Tas ir viens no plašākajiem tautas dzejas izdevumiem pasaulē. Kopumā krājumā ir 217 996 tautas dziesmas.

Barons + Ziedonis + ?!

Ir 2020. gads, nāk tautieši vadmalas svārkos, un... Ak, pārskatījos, gadijuma bāleliņi sakāpuši Pegaza ratos, domājas stūrējam uz Delfiem. Reiz Imants Ziedonis vaicāja - "vai tas Barons vēl nav gatavs..?" Kā gan viņš smīnētu tagad, ir taču Starpbrīdis, laiks arī smilšukastei, kurā katrs rušinās savā stūrī pēc patikšanas un saprašanas. Civilizācijas lejupejošā brīdī arī kultūra velkās līdzi, uzpeld tikai tas, kas nu parasti uzpeld.

Gājiens nav dokumentēts

Par studenta gājienu no Tērbatas līdz Valpenei (Dundagas pagastā) nav rakstīta dienasgrāmata, pat ne vissmazākās piezīmes. Visi vēlākie biogrāfi un apskatu tapinātāji varēja izpausties vienīgi uz 1922.gadā tapušo atmiņu pamata. Pēc 60 (sešdesmit!) gadiem pateicoties vedeklas Līnas Barones rūpēm tiek pierakstītas dažādu dzīves posmu atmiņas no sirmā krišjaņa Barona.